Kā es varu pārbaudīt sevi un savu zelta
retrīveru?
Vai mēs ar suni esam pozitīvi orientēta komanda?
Suns jau no seniem laikiem ir bijis kā cilvēka kompanjons, palīgs medībās un
ganos, mājas sargs. Suns nav kaķis, kuram apmācība nav tik svarīga, kā sunim.
Var teikt, ka pozitīva, suni stimulējoša apmācība ir tikpat svarīga, kā suņa
pareiza barošana. Dzīvniekam noteikti sagādā baudu kaut ko darīt kopā ar
saimnieku pēc viņa pozitīva rīkojuma. Attīstoties modernām tehnoloģijām,
iespējams, sargsuns vairs nebūs tik efektīvs kā, piemēram, Falck apsargs mājas
apsardze, kā arī Falck pakalpojumi mēnesī noteikti izmaksās mazāk nekā suņa
uzturēšana. Domājams, daudzi piekritīs, ka suņa iegāde, lai to turētu pie ķēdes,
dzīvnieku garīgi degradē. Arī no suņa bara psiholoģijas viedokļa dzīvnieka
turēšana pie ķēdes un liegšana tam būt kopā ar savu baru ģimeni, kas suni
pieņēmusi, ir absurda. To var uzskatīt par spīdzināšanu. Kā mēs varam sagādāt
sunim prieku un otrādi?
Suns ir arī kompanjons, kas noteikti radīs pozitīvas emocijas un, pareizi
apmācīts, bez sišanas un pazemošanas, lai panāktu paklausību, iespējams, būs
daudz uzticamāks, lai veiktu jebkādas kopīgas darbības. Tas būs gatavs izdarīt
visu, lai tikai sagādātu savam saimniekam prieku. Suns viennozīmīgi ir ideāls
kompanjons aktīvai atpūtai pie dabas. Latvijas Valsts robežsardzes (VRS)
Kinoloģijas dienesta rīkotajos atlases pārbaudījumos NATO suņu biatlona
sacensībām novēroju, ka tas noteikti sagādā prieku gan sunim gan saimniekam.
8.aprīlī Valsts robežsardzes koledžas (VRK) Lauku mācību centrā notikušajās
otrajās VRS dienesta suņu biatlona sacensībās uzvarēja VRK Kinoloģijas dienesta
Kinoloģijas centra priekšnieks Valdis Bikovskis ar savu četrkājaino kolēģi Anku.
Abi dosies uz NATO 8.starptautiskajām dienesta suņu pavadoņu sacensībām, kas
maija beigās notiks Gailenkirhenē Vācijā. Turp brauks arī nākamo triju vietu
ieguvēji: Atis Ozers un Rendo no Valmieras, Jānis Želvis un Kleine no Rīgas,
Uldis Livdāns un Duglass no Sēlijas pārvaldes. Visi četri kinologi veidos VRS
kinologu izlases komandu.
Patiesas un mīlestības pilnas uzslavas saņēma
A.Ozera suns Rendo. Pēc saimnieka vārdiem un uzslavām, domājams, ne tikai suns
saprata savu lomu Ata dzīvē, bet arī pārējie klātesošie varēja pārliecināties,
ka šis rezultāts otrā vieta ir tikai tādēļ, ka Atim Rendo ir vairāk nekā
tikai dienesta suns. Pēc uzslavas vārdiem, ko suns saņēma pēc finiša, varēja
saprast, ka suns ir bijis galvenais otrās vietas kaldinātājs. Varbūt to var
saukt par vienkārši mīlestību pret savu kompanjonu suni?
Pēc suņa sejas izteiksmes attēlā var saprast to pašu. Ja suns mācētu Atim ko
pateikt, atbilde noteikti būtu tikpat draudzīgi čomiska: Es jau, vecīt, bez
tevis tāpat neko nebūtu izdarījis!
Savukārt U.Livdāns, pēc V.Bikovska teiktā, ar savu suni Duglasu jau vairākus
gadus piedalās šajās sacensībās, un viņu mērķtiecība ir redzama kopīgajā finišā
kopā ar suni
Iespējams, tādēļ ka iepriekšējos gados sacensībās novērotās neprecizitātes
ņemtas vērā un veikta korekcija, Uldis uzrādīja tik labu rezultātu, kas viņam
paredz arī vietu Latvijas izlases sastāvā NATO 8. starptautiskajās sacensībās.
Pēc finiša gan var redzēt, ka suņa saimniekam rezultāta sasniegšanai ir
vajadzējis visu spēku.
Sacensībās Rēzeknē bija 20 dalībnieki no visām VRS teritoriālajām pārvaldēm un
VRK. Kinologi kopā ar dienesta suņiem, pārvarot 11 dabīgus un mākslīgus
šķēršļus, veica aptuveni deviņus kilometrus garu trasi, kas bija ierīkota jauktā
apvidū: mežā, pļavās, purvā. Bija arī jābrauc ar divriteni.
Robežsargiem ar dienesta suni vajadzēja rādīt
prasmi atvairīt uzbrukumus un aizturēt pārkāpējus. VRK Kinoloģijas dienesta
priekšnieks Uldis Barkāns uzsvēra, ka vērtēja ne vien laiku, kādā tiek veikta
trase, bet arī uzdevumu izpildes precizitāti. Tas, ka daži uzdevumus pildīja
sekmīgāk, bijis atkarīgs no suņa kvalitātes, nevis tikai no tā apmācības.
Lai gan kāds sacensību dalībnieks trasi vērtēja kā viltīgu, jo lēzenie kalniņi
prasījuši lielu fizisko izturību, tomēr cits sprieda, ka nākamajā reizē to
derētu vēl vairāk sarežģīt. V. Bikovskis gan pārliecināts, ka nebūtu pareizi to
sarežģīt un panākt, ka līdz finišam nonāk tikai daži.
|
Sacensību mērķis ir paaugstināt VRS kinologu
profesionālo meistarību un noteikt labākos kinologus dienesta suņu biatlona
sacensību disciplīnā. Trase izstrādāta, ņemot vērā VRS kinologu starptautisko
sacensību pieredzi lai veiksmīgāk sagatavotos gaidāmajai dalībai NATO dienesta
suņu pavadoņu sacensībās. U.Barkāns uzskata, ka visi šķēršļi ir noderīgi arī
suņa ikdienas treniņos. Aptaujātie kinologi pauda pārliecību, ka labus
rezultātus iespējams sasniegt, ja sunim un robežsargam ir savstarpēja saprašanās
un viņi strādā komandā.
Sacensības vērot bija ieradušies arī robežsargi no Lietuvas. Ignalinas vienības
vecākais kinologs Kestutis Kriučūnas pastāstīja, ka pie viņiem tādas sacensības
pagaidām netiek rīkotas. Lietuvieši pagaidām nepiedalās arī NATO dienesta suņu
pavadoņu sacensībās. Ja vadība atbalstīs, tad mēs varētu kinologu sacensības
organizēt sākumā savai vienībai, kurā ir 24 kinologi, bet vēlāk arī visiem
Lietuvas robežsardzes kinologiem, ieceres atklāja K.Kriučūnas. Viņš arī
nekautrējas atzīt, ka Rēzeknē notikušajām sacensībām līdzīgas viņš esot redzējis
tikai televīzijā Discovery kanālā. Tādēļ bijis vērtīgi atbraukt un pavērot, kā
tās notiek realitātē.
Šīs sacensības ir komandas saimnieks un suns sadarbība. Dienesta suņiem
nepieciešama arī aizsardzības un uzbrukuma iemaņu pārbaude, tādēļ tos speciāli
atlasa, ņemot vērā dziņas un instinktus.
Acīmredzot, tāpēc ka lielākā daļa sacensību dalībnieku viens otru pazina,
valdīja patiesi draudzīga un savstarpēji atbalstoša atmosfēra, protams,
neaizmirstot par sacensību. Varēja redzēt, ka neviens suns komandas neizpilda
tāpēc vien, ka par nepareizu rīcību varētu sekot sods. Viss notika azartiski, un
katrs sacensību dalībnieks suņa un saimnieka komanda darbojās ļoti saskaņoti
un patiesi ieinteresēti, lai būtu labākie viens otram pat tad, ja neuzvarētu.
Iespējams, tas šajā sporta veidā arī palīdzēja aizmirst zaudējuma rūgtumu. Visi
viens otru uzmundrināja, nemanīja ne skaudīgus, ne citādi nenovīdīgus cilvēkus.
Likās, ka arī tie robežsardzes pārstāvji, kuri palika ārpus veiksmīgo
četrinieka, bija apmierināti un gandarīti par to, ko paveikuši kopā ar savu
suni. Izskatījās, ka arī suņiem bija prieks par to, ka saimnieks ir gandarīts
par kopīgo veikumu. Pēc paveiktās distances visi bija pārguruši, un četrkājainie
komandu pārstāvji veldzējumu meklēja nokusušā sniega ūdens lāmā.
Reizēm gan bija grūti pateikt, kurš ir vairāk noguris, suns vai saimnieks, bet
gandarījumu par paveikto varēja redzēt visu dalībnieku sejās. Precīzāk būtu
teikt, ka tādu zaudētāju, kuru sejās bija sarūgtinājums, neredzēja. Katram bija
prieks par sava kompanjona suņa veikumu. Izskatījās, ka arī suņa emocionālā
uzvedība pauž gandarījumu, ka saimnieks ir apmierināts ar rezultātu.
Iespējams, šo pārbaudījumu rezultāti katram suņa saimniekam parādīja, ko viņi
varētu veikt labāk nākamajos mačos un pie kā piestrādāt, lai sasniegtu labāku
rezultātu.
Bet vai šādās sacensībās var piedalīties jebkurš? V.Bikovskis pastāstīja, ka
Šveicē šādas sacensības suņu saimniekiem, kam suns ir kā aktīvās atpūtas
kompanjons, dažādās suņu apakšgrupās notiek katru gadu. Tādiem suņiem kā,
piemēram, zelta retrīveram aizsardzības iemaņas nav nepieciešamas, jo ir
pretrunā ar šķirnes dabu un būtību. Savā būtībā būdami pieskaitāmi sporta un
medību suņiem, šo distanci veic bez aizsardzības elementiem.
Stāsta V.Bikovskis: NATO starptautisko dienesta suņu pavadoņu sacensību
principi pārņemti un īstenoti Latvijas Valsts robežsardzes dienesta suņu
biatlona sacensībās. Atšķiras tikai apvidus, mazliet arī šķēršļi, jo Vācijā
sacensības notiek apdzīvotākā vietā, kā arī tiek izmantotas tumšas telpas, pa
kurām jāskrien, un dažādi specefekti: dūmi, zibspuldzes un citas gaismas. Tur ir
arī labāka materiālā bāze, taču abās sacensībās princips ir līdzīgs. Šogad būs
jau piektā reize, kad Latvijas pārstāvji piedalīsies NATO starptautiskajās
dienesta suņu pavadoņu sacensībās.
Valsts robežsardzes dienesta suņu biatlonā kinologam bija jābrauc ar velosipēdu,
jānes suni pāri grāvim
,
savukārt sunim bija jāatvaira uzbrukums
un jāizskrien cauri tunelim, kura viens gals nosegts un tādēļ arī tumšs.
Pēc tam kinologam un sunim nācās pārvarēt automašīnu riepu krāvumu - jālec tam
pāri.
Sekoja šaušana, purvaina apvidus
un pēc tā apmēram divus metrus augstas barjeras pārvarēšana sunim. Nedrīkst
suni piespiest to darīt, visu jāpaveic tikai ar komandu vai motivāciju.
Pēc tam sunim bija jāizpilda vairākas kinologa komandas, vēlāk atkal nešanas
vingrinājums, kad kinologam jāņem suni un jāskrien pa zigzagā saliktām
automašīnas riepām, iekāpjot katrā no tām. Sekoja apmēram astoņus metrus garš
tunelis, kas līdzinās augšpusē nosegtam ierakumam
. Tam cauri bija jātiek gan kinologam, gan sunim. Visbeidzot sunim bija
jādemonstrē prasme aizturēt pārkāpēju
un
tad jau varēja arī finišēt.
Šveicē līdzīgās sacensībās ir vairākas dalībnieku grupas (sievietes, jaunieši,
veterāni; suņu šķirnes), kurās piedalās ne tikai profesionāli kinologi, bet arī
privātie suņu īpašnieki. Viņi paši izvēlas grupu, kurā startēt, piemēram, ar
savu taksīti piesakās grupā, kur nevērtē košanu. Domāju, ka arī Latvijā
nevajadzētu būt šķēršļiem, lai varētu rīkot tādas sacensības. Turklāt
robežsardzei jāsadarbojas ar sabiedrību. Arī sunim jābūt kam vairāk, nekā
dzīvniekam, kas guļ uz dīvāna. Piedalīšanās sacensībās arī sunim sagādā
gandarījumu.
Šādas sacensības, lai pārbaudītu saimnieka un suņa sadarbību, kā arī lai
attīstītu savu suni, noteikti būtu interesantas cilvēkiem, kam patīk uzturēties
mežā un kas mīl dabu. Iespējams, šīs sacensības varētu salīdzināt ar
orientēšanos vai krosu, tikai atšķirībā no orientēšanās maršruts ir pa iezīmētu
taku un vairāki uzdevumi jāveic kopā ar savu četrkājaino draugu. Atšķirībā no
krosa vairāki uzdevumi jāveic kopā ar suni, un ne tikai ātrākais laiks ir
izšķirošais uzvarētāja noteikšanā. Tādās sacensībās var pārbaudīt, vai kopā ar
savu suni esi labāks par citām suņa un saimnieka komandām. Lai piedalītos šādās
sacensībās, iepriekš ieteicams sunim nokārtot vispārējās paklausības pārbaudi
vai arī pārbaudījumu suns kā kompanjons. To, ka sacensībās var piedalīties ne
tikai dienesta suņi, šogad apliecināja robežsardzes pārstāve Aleksandra
Hriseviča ar savu vipeta šķirnes sunīti.
U.Barkāns un V.Bikovskis uzskata, tad Rēzeknes piepilsētā šādas sacensības
varētu sarīkot arī iedzīvotājiem ar saviem suņiem, ja vien būtu atsaucība.
Galvenais ir panākt atbalstu no robežsardzes vadības, kā arī zināt, ka ir
privāto suņu īpašnieku interese, sacīja VRK Kinoloģijas dienesta priekšnieks.
Viņš norādīja, ka arī tādās sacensībās varētu būt šaušana, lai gan tad būtu
vajadzīgi cita tipa ieroči, piemēram, pneimatiskie. Robežsargi dienesta suņu
biatlona sacensībās izmantoja kaujas ieročus. Sacensību programmu var veidot
arī tā, ka privātajiem šaušana nav obligāta un viņiem ir atsevišķa ieskaite
vērtēšana vairākās grupās. Līdzīga prakse ir Šveicē, skaidroja U.Barkāns.
Atsevišķa grupa būtu vajadzīga arī sievietēm. Ja skatās objektīvi, tad viņām ir
grūti sacensties ar vīriešiem. Panāk un apdzen dažus, bet ar spēcīgākajiem
sacensties nav reāli, vienisprātis bija arī V.Bikovskis.
Esmu pārliecināts, ka tie, kam suns ir uzticams kompanjons aktīvai atpūtai pie
dabas, labprāt piedalītos šādā pasākumā, lai pārbaudītu savas spējas
sadarbojoties ar suni: mednieki, orientēšanās sacensību dalībnieki, kam mājās ir
suns aktīvais kompanjons atpūtai pie dabas, un jebkurš cits cilvēks. Varbūt ir
vērts pamēģināt un pārliecināties, vai jūsu suns vēl aizvien precīzi izpilda
vispārējā paklausības kursā apgūtās iemaņas un vai suns, kas nokārtojis
pārbaudījumu suns kompanjons, apgūtās iemaņas var veiksmīgi pielietot arī
šajās sacensībās. Un pārliecināties arī pašiem, vai varam veikt šo distanci,
kas, no malas skatoties, nebija nemaz tik grūta.
U.Barkāns un V.Bikovskis solīja, ka šādu sacensību organizatorisko pusi
uzņemsies VRS pārstāvji. Domājams, ka pasākuma noteikti būs arī atbalstītāji,
kas parūpēsies gan par balvām uzvarētājiem, gan finansiālu nodrošinājumu
sacensību norisei.
Pēc šajās sacensībās novērotā var apgalvot, ka ieguvējs ir katrs dalībnieks ar
savu suni, jo tādejādi mēs pārliecināmies par savu prasmi sadarboties ar suni
astoņus kilometrus garajā maršrutā. Domāju, ka šādas sacensības, iespējams,
nākotnē varētu kļūt ne mazāk populāras par tautas orientēšanās sacensībām
Magnēts katru trešdienas pēcpusdienu. Šādi mēs varam arī veicināt sabiedrības
attieksmes maiņu pret suni tas paredzēts aktīvam darbam, sportam un kopīgām
pastaigām. Nemācīts un tāds suns, kam nekas nav jādara, lēnām degradējas. Šādam
dzīvniekam galvenā motivācija būs paēst, sagaidīt saimnieku u.tml. Nemācot un
nedarbojoties kopā ar suni, mēs degradējam mūsu uzticamo četrkājaino draugu.
Mēs, suņu saimnieki, taču gribam, lai mums blakus būtu draudzīgs suns
kompanjons, kam prieku sagādās tas, ko viņš paveic kopā ar mums, vai tas, ka
viņš ir pareizi izpildījis mūsu doto komandu.
Un domāju, ka zelta retrīvers kā aktīvs suns varētu būt ļoti labs šādai
pārbaudei kopā ar savu saimnieku pa mežainajiem apvidiem.