Kas ir displāzija un vai ar to iespējams sadzīvot?

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārās medicīnas fakultātes Klīniskā institūta docents, veterinārārsts Oskars Kozinda:

Burtisks latviskais tulkojums ir “nepareizi veidots”. Displāzija var būt daudzviet, un, ja runa ir par gūžām, tad tas nozīmē – nepareizi veidotas gūžas. To var saukt arī par iedzimtu multifaktoriālu biomehānisku attīstības slimību.

Vai to varētu saukt par iedzimtu predispozīciju?

Tā ir ģenētiski determinēta multifaktoriāla biomehāniska attīstības attīstības slimība.

Tas ir iedzimts process, kas var izpausties, ja ir vairāku nelabvēlīgu apstākļu sakritība?

Ja ir ģenētiskā iedzimtība, nav teikts, ka displāzija attīstīsies. Ir ļoti liela iespēja, ka attīstīsies. Tā var neizpausties, ja ievēro priekšnoteikumus, kas nemaz nav sarežģīti: pareiza, racionāla ēdināšana, varbūt pat nepietiekama ēdināšana (neiedodot pietiekamu barības daudzumu), līdz ar to neļaujot dzīvniekam attīstīties ļoti strauji.

Tātad jāizslēdz kaut kādi riska faktori dzīvniekam, un viens no tiem – palielināts svars?

Ēdināt vajag, bet necensties pārēdināt. Jāievēro arī fiziskās slodzes normatīvi – tai nevajadzētu būt ārkārtīgi lielai.

Piemēram, skriet blakus ritenim?

Jā, ir dzirdēts, ka suņiem liek skriet pat blakus mašīnai. Pastaigāt, paskraidīt vajag, bet ne pārmērīgi. Var peldēt, ja dzīvniekam patīk to darīt. Tāda fiziskā slodze displāzijas gadījumā ir pat vēlama.

Jo tajā brīdī locītava it kā atslogojas?

Jā, ūdenī ķermeņa smaguma spēks nespiež uz locītavām, un tajā pašā laikā dzīvnieks attīsta muskulatūru. Tas ir pozitīvi, jo tādējādi gūžas locītava tiek noturēta savā vietā. Tāda slodze būtu pat vēlama.

Nez kāpēc īpašnieki ļoti bieži uzskata, ka augošam sunim tā agrīnajā vecumā jādod kalcija piedevas, tādējādi vēl vairāk pastiprinot displāzijas varbūtību. Jāteic, ka displāzijas gadījumā kalcija pārmērība barībā nekādā gadījumā nedrīkst būt!

Kā var noteikt, kurā brīdī ir un kurā nav kalcija pārmērība? Arī tad, ja suns saņem profesionālo barību?

To noteikt nav iespējams, tai skaitā arī laboratoriski, izņemot ar histoķīmiskās analīzes palīdzību, ko veic specializētās laboratorijās. Suņa pārbarošana  un pārsātināšana ar kalcija preparātiem, aizmirstot, ka kaulu attīstībai vajadzīgs gan kalcijs, gan fosfors, gan D3 vitamīns, var izraisīt nevēlamas neatgriezeniskas izmaiņas kaulu struktūrā. Reti kurš ir dzirdējis, ka vajag fosforu – kauliem nepieciešams kalcija fosfāts. Un, protams, vitamīni A, D, E, lai regulētu šo elementu maiņu organismā.

Tātad – ja sunim dod tikai kalciju un nav D3 vitamīns, tad kalcijs netiek uzņemts un tiek izvadīts no organisma?

Jaunam sunim organisms ir jūtīgs, viņš var piesaistīt fosforu, kas atrodas kaulos. Un it kā negribot viņam padarām kaulus mīkstākus. Ja dosim pārmērīgi daudz fosfora, tas, savukārt, no kauliem piesaistīs kalciju, un tie paliks mīkstāki. Ja dosim labu, kvalitatīvu barību, tad mums nebūs jādomā, vai papildus jādod kalcijs. Tajā viss ir salikts tik, cik vajag pēc normatīviem, arī vitamīni, un mums galvu nav jālauza. Ja vēlamies dot mājās gatavotu ēdienu, to var darīt, taču jāzina nepieciešamie kalcija un fosfora, arī A, D, E vitamīnu normatīvi, jāizrēķina uz dzīvmasu, jāizrēķina, cik ir barībā, ko dodam, un visbeidzot jāizrēķina starpība – vai deficīts, vai pārākums.

Tas droši vien vairāk būtu piemērots cilvēkiem, kuriem ir laiks rēķināt?

Pirms ar to sāk nodarboties, vairākos literatūras avotos jāpaskatās, ko tie saka, kādi ir normatīvi, kas ko satur, jāizveido tabulas. Tas būtu krietns dietologa darbiņš.

Mūsdienās cilvēkiem nav īpaši daudz laika, tādēļ būtu ieteicamas profesionālās suņu barības, kas atbilst suņiu vecumam?

Aktīviem, mazāk aktīviem, veciem, arī tādiem, kam ir tendence aptaukoties, dažādām suņu šķirnēm, atbilstoši vecumiem un lielumiem ir izveidota sava barība, un tur daudz nav ko domāt. Ir tikai jāiedod barību, cik paredzēts pēc normatīva. Parasti uz barības maisiem tiek norādītas diennakts deva, un tad to sadalām – divas, trīs, četras barošanas reizes, cik nu vēlamies. Nekādā gadījumā nevajadzētu censties pārsniegt šo normatīvu. Prakse rāda, ka pieļaujamās piedevas varētu būt parastā augu eļļa, ar ko varam pārliet barību, un dažādi augļi un dārzeņi, ko arī var iekļaut šajā diētā, izņemot kartupeļus. Tiek uzskatīts, ka dzīvnieks cieti nevar pārstrādāt, tādēļ to nebūtu vēlams dot. Pārējie augļi un dārzeņi ir pamatīga vitamīnu bāze, un papildus tie nav jādod.

Vai ir pazīmes, kas liecina, ka suņiem, kad viņiem ir straujais attīstības posms, arī saņemot profesionālo barību, ir par maz kalcija un varbūt arī D3 vitamīna? Vai viņam jādod kaut ko papildus?

No diētiskā aspekta mēs diez vai kaut ko pateiksim. Drīzāk varbūt varam saskatīt kaut kādas klīniskās pazīmes, kas saistās ar diplāziju. Agrīnais vecums parasti ir no četriem līdz pieciem vai sešiem mēnešiem, kad var parādīties klibums vai gūžas locītavu nestabilitāte. Parasti gada vecumā šīs klīniskās pazīmes izzūd, dzīvnieks paliek nobriedušāks, ir pieaudzis. Sasniedzot aptuveni piecu gadu vecumu (tiek uzskatīts, ka tad dzīvnieks sāk nosacīti novecot), pazīmes, kas bija bērnībā, parādās it kā ar otro vilni. Tad tās jau saistīta ar izmaiņām pašās locītavās – ar artrotiskām izmaiņām. Un tomēr – cēlonis ir bijis displāzija, ko mēs varbūt ievērojām, varbūt nē, varbūt nepievērsām uzmanību, un piecos gados jau ir parādījies klibums. Tad to izmainīt uz labo pusi ir diezgan grūti.

Tas, ko saucam par artrotiskām izmaiņām, nozīmē, ka tiek bojāts locītavas somiņas un locītavas galviņas skrimslis?

Tas jāskatās kompleksi. Mēs nevaram runāt tikai par skrimsli, bet gan par locītavas somiņu, gan par skrimšļa pārmērīgu nodilumu un ciskas kaula galvas saites pārmērīgu izstiepšanu, kas sākumā ir radījis artrītu, bet visbeidzot – apmēram piecu gadu vecumā – ir transformējies artrozē. Tas viss rada locītavas pataloģiju, kas dzīvniekam izpaužas kā klibums, sāpes, diskomforts. Tad parasti īpašnieks nāk pie ārsta: ko nu darīsim, kā nu cīnīsiemies?

Ja kucēnam agrīnajā vecumā parādās pazīmes, kas liecina, ka sunim ir displāzija, pēc slodzes viņš sāk drusku vairāk pieklibot…

Jā, tā ir izplatītākā pazīme.

Vai arī ja suns ilgāk paguļ un viņam ir grūti piecelties…

Jā, tā ir otra pazīme.

Ko darīt? Droši vien uzreiz jāmeklē veterinārārsta palīdzība?

Lietderīgāk būtu griezties pie veterinārārsta. Pirmkārt, varētu veikt rentgenogrāfisku izmeklēšanu. Protams, četru līdz sešu mēnešu vecumā kaulu audi nav vēl pilnībā noformējušies, bet, diemžēl, arī tādā vecumā jau var būt pamatīgas, acīmredzamas izmaiņas locītavas struktūrā, un mēs jau varam rekomendēt, kā šādā gadījumā rīkoties.

Akcents tiks likts uz diētu, varbūt tajā būs kaut kādi ierobežojumi. Un, protams, jāsamazina fiziskā slodze. Var būt arī trešais ieteikums – diēta, kustības un medikamenti. Pārrunājot ar īpašniekiem, parasti vienojamies, vai mēs tos izmantosim, vai tomēr mēģināsim tikt galā ar diētas un kustību faktoru ievērošanu.

Par diētas un kustību faktoru ievērošanu varētu runāt, kad arī rentgenoloģiski redz, ka locītavas somiņa nav vizuāli nav izmainīta, locītavas galviņa ir apaļa un teorētiski varētu iegulties locītavas somiņā, ja vien samazina svaru, fizisko aktivitāti? Tādējādi līdz gada vecumam notiek uzlabojumi?

Ir bijuši gadījumi, kad īpašnieki pakļaujas šim ieteikumam un ievēro visus priekšrakstus. Ir veiktas rentgenogrammas pēc trim četriem mēnešiem, un mēs redzam uzlabojumus – locītavas stabilizējas, nav vairs tik lielas spraugas starp locītavas iedobumu un ciskas kaula galvu, un, protams, izzudušas klīniskās pazīmes. Tātad – varam panākt vēlamo ar diētu un kustībām.

Kādus medikamentus varētu dot smagākos gadījumos, kad suns kājās ceļas smilkstot?

Tad lietderīgāk konsultēties ar veterinārārstu. Pamatā medikamenti, ko mēs izmantojam, ir nestereoīdie pretiekaisuma līdzekļi, visbiežāk tas ir visparastākais aspirīns. Ir arī virkne dzīvniekiem domātu preparātu, kā piem., Rimadil. Tagad tirgū pieejams metakams. Pavisam jauns preparāts, par ko man vēl lielas informācijas nav, ir Zubrin. Ir daudz arī citu preparātu, bet vajadzētu būt uzmanīgiem ar tiem, kas domāti cilvēkiem, – ortofēns, olfēns, indometocīns, jo tie dzīvniekiem var stipri bokāt kuņģa gļotādu - trīs četras dienas pēc preparāta lietošanas parādās vemšana, asiņaina caureja.

Tātad, pirmkārt, konsultācija ar veterinārārstu, un tikai pēc tam medikamentu izvēle. Uz savu galvu var daudz ko lietot, bet jābūt ļoti uzmanīgiem. Nav obligāti dzīvnieku jāved pie ārsta, bet der konsultēties. Ja veterinārārsts pārliecināts, ka viņam dzīvnieku jāredz, tad to jāizdara. Var veikt rentgenogrāfiju, taču displāziju mēs nediagnosticējam pirms dzīvnieks sasniedzis gada vecumu.

Kamēr pilnībā nav noslēgušās kaulu augšanas zonas?

Jā, tikai tad varam runāt par diagnozes uzstādīšanu. Sanbernāram tas ir pat pusotra vai divu gadu vecums. Ātrāk par šo laiku mēs varam tikai domāt, ka tāda diagnoze varētu būt.

Tātad, par displāziju runājot, no kā vajadzētu izvairīties?

No suņa pārbarošanas. Ja liekā masa ir, tad to ierobežot, un arī vecam sunim tas nāk tikai par labu. Barības jādod tik, cik paredz normatīvi, varbūt pat mazāk. It īpaši to jāievēro līdz gada vecuma sasniegšanai. Pēc tam vairs nav tik būtiska nozīme, un tad jau var arī neizmantot profesionālo barību, var pameklēt kaut ko lētāku, jo īpaši kaut ko izmainīt vairs nevar. Pēc gada vecuma dzīvniekam izveidojas nosacīts aizsargmehānisms pret pārmērīgu kalcija uzņemšanu, un tā būs tieši tik, cik nepieciešams, bet lieko kalciju no organisma izvadīs. Agrīnajā vecumā suns ir ļoti uzņēmīgs pret kalciju, un viss darbojas diametrāli pretēji.

Vai ir kādi līdzekļi, kas varētu nostiprināt skrimšļa kārtu locītavā un atjaunot to?

Skrimsli atjaunot ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Veterinārijā tiek izmantots tas, ko nosacīti varētu nosaukt par skrimšļa protektoriem, – tā saucamais glikozamīns. To izmantojam kā piedevu pie barības, lai nosacīti profilaktētu skrimšļa struktūras izmaiņas. Viena no veterinārajās aptiekās pieejamām piedevām ir glikofleks. Tagad firmas glikozamīnu jau iestrādā arī profesionālajā barībā, un parasti tas uz barības maisiem ir norādīts.

Ko darīt gadījumos, kad ne ar konservatīvo terapiju, ne ar diētu un fiziskās aktivitātes ierobežošanu nevar panākt uzlabojumu? Ja suns vairs nevar piecelties, nevar paiet, tas nozīmē, ka suni jāiemidzina?

Ir atsevišķi redzēti gadījumi, kad dzīvniekam ir tik ļoti attīstījusies artroze, ka viņš tiešām nevar piecelties un dzīvnieku, diemžēl, nākas iemidzināt.

Runa droši vien ir par veciem suņiem?

Tie ir jau veci suņi – astoņi gadi un vecāki. Tad viņi jau vairāk nekā pusmūžu ir nodzīvojuši. Lai dzīvnieku nemocītu, nākas spert šo nepatīkamo soli.

Ir ķirurģiskās manipulācijas, ar kurām var dzīvniekam palīdzēt. Latvijā iespējas ir nedaudz ierobežotas. Viena no vienkāršākajām operācijām ir tā saucamā gūžas locītavu deinervācija, kad mehāniski tiek destrukturizēti nervi, kas inervē locītavas somiņu. Līdz ar to pārtraucam impulsu pārraidi uz locītavas somiņu, dzīvnieks nejūt sāpes un pārvietojas pietiekami labi. Kaut gan mehāniski locītavas struktūras izmaiņas turpinās, bet viņš jūtas labāk, taču beigās vienalga būs pamatīga artroze. Tomēr kaut kādu komforta līmeni varam viņam piedāvāt.

Otra metode, ko izmanto, ir jau krietni radikālāka, – ciskas kaula galvas un kakla amputācija, un tas nozīmē, ka tiek likvidēta locītava.

Vai tad klibums nepastiprināsies vēl vairāk?

Protams, jūs redzēsiet, ka, pārvietojoties un stāvot ir asimetrija – amputētās galviņas gūžas paugurs būs augstāks nekā kājai, kas nav operēta. Ja nav locītavas, nav berzes, nav sāpju un suns var normāli paiet. Ja mēs amputēsim arī otrās kājas locītavu, būs nosacīta simetrija, un diez vai jūs pateiksiet, ka ir asimetrija stāvēšanas vai pārvietošanās laikā.

Tādas operācijas ir veiktas, kaut gan literatūra iesaka to veikt dzīvniekiem līdz 20 kilogramu dzīvmasai, taču ir veiktas arī lielākiem dzīvniekiem, un suns jūtas pietiekami labi, īpašnieki pretenzijas neceļ un problēma atrisinās.

Trešā operācija, ko, šķiet, Latvijā veterinārie ķirurgi vēl neveic, ir locītavu protezēšana – mākslīgo gūžu izveidošana tāpat kā cilvēkam. Ārzemēs to dara, un tas ir ļoti dārgi.

Ir arī specifiskas operācijas, kad veic gūžas kaulu nosacītu pārzāģēšanu un transpozīciju it kā uzliekot locītavu iedobumu uz ciskas kaula galvas. Arī tā ir diezgan smaga operācija, izmantojot specifiskas fiksējošās plāksnes, un to veic ārzemēs.

Domāju, ka ciskas kaula galvas amputācija nebūtu nemaz sliktākais variants. Kolēģis no Amerikas stāstīja, ka vācu aitu sunim amputējis abas ciskas kaula galvas. Viņš parādīja fotogrāfiju, kurā redzams suns, kas stāv uz pakaļkājām, priekškājas uzcēlis īpašniekam uz pleciem. Manuprāt, tam sunim bija vismaz 40 kilogrami, un izskatījās, ka viņš jūtas pietiekami labi pēc šādas operācijas.

Vai ir kaut kur aprakstīta A, B, C, D, E klasifikācija?

Katrā valstī pieņemta sava klasifikācija. Pie mums Latvijā iedala displāziju sekojoši - 5 pakāpēs:

A - nav displāzijas pazīmju,

B - locītavu konfigurācija tuva normālam gūžu locītavu stāvoklim,

C - viegla gūžas locītavu displāzija,

D - vidēja gūžas locītavu displāzija,

E - smaga gūžas locītavu displāzija.

Rentgena uzņēmuma nolasīšanu var veikt tikai speciāli apmācīts veterinārārsts. 

To nosaka pēc suņa klīniskiem simptomiem un rentgena bildes?

Tikai pēc rentgenogrāfijas vai balstoties uz morfometriskiem gūžas locītavas mērījumiem. Tos var ņemt palīgā, lai novērstu subjektīvismu rentgena vērtējumā.

Vai narkoze ir obligāts priekšnosacījums displāzijas pārbaudei?

Displāzijas pārbaudei obligāts priekšnosacījums ir anestēzija, lai var pozicionēt dzīvnieka kājas. Ja nav anestezēzijas, dzīvnieks var neļaut to izdarīt, un bilde ir nepareizi uztaisīta, arī tās nolasīšana un vērtēšana nenotiek.

Kur var veikt kucēna gūžas locītavas rentgenogrāfiju, lai jau sākotnēji noskaidrotu, vai nav struktuālās izmaiņas?

Rentgenogrāfisko izmeklēšanu var veikt jebkurā klīnikā, kur pieejams rentgens un kur veterinārārsts kompetents, lai spriestu par stāvokli un dotu novērtējumu. Jābrīdina, ka agrīnā vecumā kaulu augšanas zonas vēl nav noslēgušās, un var diezgan pamatīgi kļūdīties, lasot rentgenokarti.

Diagnozi var uzstādīt ne ātrāk par gada vecumu. Ar to nodarbojas Guntars Avdoško klīnikā “Mazo brāļu hospitālis” Kalnciema ielā 46, Rīgā.

Suņu audzētāju klubos saņemami speciāli pavadraksti, veidlapas, ar kurām doties uz klīniku. Veterinārārsts pēc bildes dod novērtējumu. Es varu uztaisīt bildi, bet nevaru dot slēdzienu – mēs varam runāt, ka ir izmaiņas, tas un tas, kādas ir prognozes, kāda ārstēšana varētu būt, bet oficiālu diagnostisko ar novērtējumu par gūžas stāvokli un slēdzienu Latvijā var dod tikai dakteris Avdoško.

Dzirdētas cilvēku bažas, ka sunītis pēc anestēzijas var nepamosties.

Anestēzijā izmantotās vielas ir devās, kas atbilst dzīvnieka svaram. Protams, neesam pasargāti no problēmām, varbūt pat nezināmas pataloģijas, kas ir dzīvniekam, vai varbūt tam ir individuāla jūtība uz šo vielu. Tad dzīvnieks var neizturēt anestēziju un nobeigties. Arī manā praksē ir bijuši tādi gadījumi. Tagad es vienmēr īpašniekus brīdinu, ka ir niecīgs riska faktors. Gadījumu, kad suņi ir nobeigušies, veicot rentgenogrāfiju, ir ļoti, ļoti nedaudz. Dažreiz cilvēki saka: “Manam sunim jau bija divas anestēzijas, un trešo viņš neizturēs.” Ārzemēs ir uzskats, ka dzīvniekam viņa dzīves laikā var būt deviņas anestēzijas.

Nebūtu vēlams anestēziju veikt ātrāk kā mēnesi pēc iepriekšējās. Tas nepieciešams, lai vielas tiktu izvadītas no organisma. Atsevišķos gadījumos nākas anestezēt šodien, rīt un parīt, bet dzīvnieks iztur. Tomēr tā var rīkoties, ja tas ir neatliekami un citādi tik tiešām varam dzīvnieku zaudēt.

Ir dzirdēts, ka tad, ja ir gūžas displāzijas C pakāpe, suņus vēl izmanto pavairošanai. Bet teorētiski droši vien vairs nedrīkstētu?

Teorētiski nē, bet praksē ir atlaides arī tad, ja gūžām ir A, B novērtējums, kas ir pieļaujams. Šķiet, angļu buldogiem pat C kategorija iekļauta – diezgan pamatīga pataloģija, bet var pārot. Cik tas ir vai nav pareizi, man ir grūti spriest, tā ir škirnes audzētāju darīšana. Tomēr, ja šādus dzīvniekus ārzemēs iesaka kastrēt. Viņi var palikt kā ģimenes draugi un mīluļi, bet viņiem nav pēcnācēju. Tādējādi problēma tiek risināta, un viņi šo gēnu nevar nodot tālāk. Arī mans ieteikums ir kastrēt. Ja esat iegādājies “ģenētisko brāķi” un savu mīluli laižat vaislas darbā, jūs radīsiet tādu pašu nepatīkamu stāvokli kādam citam.

Suņu audzētājam vajadzētu zināt, kādas slimības ir bijušas mana suņa tēvam, vectētiņam?

Jā, vajadzētu būt pamatīgai uzskaitei. Ja iedzimtību pārmanto 14 paaudzes, tad cik daudz gadus jābūt uzskaitei? Ja nekas netiks darīts suņu pavairošanas jomā, lai izvairītos no iespējām nodot suņu pēcnācējiem kādu iedzimtu slimību arī tagad, tad problēmas paliks – jaunajiem kucēnu īpašniekiem būs procentcāli lielāks risks iedzmt kādai patoloģijai – piem. zelta retrīveriem un labradoriem tas ir gūžas locītavas displāzija un to ir iespējams samazināt suņu populācijā vaislas darbā izmantojot suņus, kam displāzija ir tikai A un B pakāpā vai ideālā variantā tā nav vispār!