Apmācība - kā suns ar prieku sapratīs to, ko vēlas saimnieks.
(Atbild Valsts robežsardzes koledžas Kinoloģijas centra priekšnieks VALDIS BIKOVSKIS. Viņš ar dienesta suni Rosko ir trīskārtējs NATO valstu dienesta suņu pavadoņu sacensību uzvarētājs. Pirmo vieta izcīnīja 2001., 2002. un 2004.gadā.)

Kas ir suns?
Suns ir dzīvnieks, bet nekādā gadījumā pret to nevajadzētu izturēties kā pret dzīvnieku, jo suņa loma dienestā, mājās, ģimenē pārsniedz tikai dzīvniecisko. Vienam tas ir darba kolēģis, citam – ģimenes loceklis.
Tomēr tas nav arī kā cilvēks, un ļoti daudzi cilvēki, īpaši tie, kuri suņus māca, ar to “grēko”. Viņi nez kāpēc iedomājas, ka ir ļoti gudri, tādēļ arī sunim jābūt ļoti gudram. Šādi cilvēki neņem vērā suņa instinktus, bet balstās tikai uz savām domām un uzskatiem.
Suns, savukārt, balstās uz instinktiem nevis veselo saprātu. Tas jāņem vērā, un tas ir arī veiksmīgas apmācības jeb savstarpējā kontakta galvenais stūrakmens.
Kāpēc, paņemot mājās suni, tas ir jāmāca?
Jāzina, ko cilvēks, no tā suņa grib panākt. Ja kāds ir redzējis pa televizoru seriālu par Reksi, kas ir ļoti skaists, gudrs, lec cauri loga stiklam, dzen pēdas, iet uz veikalu pēc desmaizītēm, vai filmu “Maska”, kur mazais suns aktīvs un citādāks nekā Reksis, tad šai iespaidā ķeras pie sava suņa audzināšanas.
Praksē ir svarīgi saprast, ko gribat no tā suņa panākt: vai gribat, lai suns sargā mājas, ir bērnu labākais draugs. Jāapzinās, kādus apstākļus cilvēks sunītim spēj radīt, kādi uzdevumi un prasības pret suni būs abu kopējā dzīvē. Tad arī var izvēlēties suņa sugu.
Ja cilvēkam ir lauku māja un ja grib, lai sunītis pelna savu maizi, sargājot māju, es neieteiktu izvēlēties taksi vai pūdeli. Ja dzīvo pilsētas dzīvoklī un grib, lai suns būtu sev, sievai vai bērnam par prieku, es neieteiktu izvēlēties vācu aitu suni, dobermani un tamlīdzīgus. Protams, arī mazie sunīši var sargāt māju un riet, bet efekts var būt diegan vājš, it īpaši zinoša pārkāpēja priekšā. Otra galējība – vācu aitu sunim pilsētas dzīvoklī ir grūti. Izņēmumi var būt līdzīgi gadījumi kā mūsu kinologiem – pienākums ir kopā ar suni gan strādāt, gan dzīvot zem viena jumta. Tas nav nemaz arī tik peļami. Daudz sliktāk, ja cilvēks aizbrauc rītā uz darbu, bet visu dienu suns sēž mājās, un tikai vakarā to izlaiž laukā. Tas nav normāli un nav pareizi.
Līdz ar to nonākam pie apmācības. Ir sugas, kam apmācība – aizsardzība – ir obligāta.
Ir uzskats, ka tad, ja suns ir nikns, to nekādā gadījumā nevajadzētu mācīt kost. Tas tā nav, jo agresivitāte, kas lielai daļai suņu škirņu nav raksturīga, rodas kaut kādu problēmu dēļ – tās var būt saistītas ar nervu sistēmu vai būt iedzimtas, no bailēm, dzīves gaitā iegūtas sliktas pieredzes. Tāds suns var izrādīt zobus jeb pārāk aktīvu agresivitāti. Šādiem suņiem apmācība būtu pat obligāta, jo pareiza aizsardzības apmācība ir suņa kontrole, kad māca uzbrukt tikai divos gadījumos – ja ir provokācija un uzbrukums, kā arī ja ir saimnieka komanda uzbrukt. Protams, suns kā provokāciju var uztvert arī vienkārši garām skrienošu cilvēku, bet tas atkarīgs no suņa kvalitātes – iedzimtajām spējām un dzīves gaitā gūtajām iemaņām. Suņa saimniekam un trenerim jānosprauž latiņa, cik tālu var iet un ko ar savu suni var atļauties. Varbūt vispār nevar iziet uz ielas bez uzpurņa? Treneris vai suņa saimnieks redz, vai suns ir vai nav sociāli bīstams. Tad jāpielāgo arī apmācība.
Ja runa ir par “sēdi”, “guli” un pārējām sadzīviskajām komandām, nevis sporta pēc, tad tas ir katra cilvēka ziņā. Ja sunī saskata kaut ko vairāk nekā tikai spalvu kušķi, tas notiek pats no sevis.
Vai kaut kas mainās suņa psihē, ja tas ir pie ķēdes?
Par to negribas pat runāt un domāt, jo ES pat govis kūtī nedrīkst būt piesietas pie ķēdes. Esmu par to, ka sunim nevajag būt pie ķēdes, viņam nav tur vieta, nerunājot par to, ka tas atstāj iepaidu uz suņa psihi. Tas nav arī humāni. Šis uzticamais cilvēka draugs nav pelnījis tādu attieksmi. Es vienmēr iesaku voljēru. Protams, var diskutēt, ar ko tas atšķiras no ķēdes, bet voljērs tomēr ir vieta, kur suns atpūšas, nevis izcieš sodu vai nodzīvo savu dzīvi. Sunim jādod iespēju gan pastaigāties, gan apmācību un vienkārši kontaktu ar saimnieku.
Atrašanās pie ķēdes suni noteikti ietekmē negatīvi. Ar tādiem suņiem gan maz nācies saskarties, taču pirmais suns, kas mani sakoda, neskaitot darba nianses, bija mana drauga “ķēdes suns”, kas tika palaists vaļā. Šāds suns izaug kā mežonis, kas dzīvē saskata un redz tikai ļaunu un visos – tikai ienaidnieku. Katrā iespējamajā gadījumā mēģina uzbrukt. Ķēde ir izveidojusi suņa pasauli, un, kad viņš tiek no tās vaļā, pasaule it kā paplašinās. Ja suns kā materiāls ir slikts – bailīgs, nepārliecināts –, tad tāds suns nav bīstams. Bīstams tas ir pie ķēdes, jo tā ir vieta, no kuras sunim nav iespējas atkāpties. Dabā ir tā – vai nu es kožu un dzīvoju, vai padodos un mirstu. Ir arī tādi “ķēdes suņi”, kas rej, bet tikko tu pienāc klāt, tas noguļas uz vēdera, čurā un tamlīdzīgi uzvedas. Tāds suns nav dabā spējīgs izdzīvot patstāvīgi. Trešais, bīstamākais un ļaunākais, variants ir tad, ja pie ķēdes nonāk labs, pārliecināts suns, bet apstākļu spiests izaug kā mežonis. Tāds suns, tiekot vaļā no ķēdes, ir sociāli bīstams, jo ar savu pārliecību un kaut kādā veidā apliecinot sevi var uzbrukt cilvēkam un dzīvniekam.
Un suns pilsētas dzīvoklī?
Ir sugas, kam mitināšanās dzīvoklī ir piemērota. Tie noteikti ir suņi, kam vajag mazāk kustību, tie ir nelieli. Protams, pilsētas dzīvoklī var dzīvot jebkurš suns, un liela nozīme ir saimniekam, kurš izvēlas suni – kādam nolūkam tas ir vajadzīgs. Dzīvokļa aizsardzībai, piemēram, der stafordšīrs. Lai ko par viņiem sliktu runātu, tas ir cilvēku vainas dēļ, un šis suns nav ne ar ko citu sliktāks vai labāks par pārējiem. Izvēloties suni, jāņem vērā, cik var sunim atļauties veltīt laika, kādus treniņus u.tml.
No cik mēnešu vecuma varētu sākt vest suni uz paklausības nodarbībām (komandas: “sēdi”, “stāvi”, “guli”, “vietā”, “blakus”)?
Apmācība noteikti jāsāk ne jau ar paklausību. Četru mēnešu vecums ir ļoti labs, lai sāktu apmācīt suni. Ar komandām “sēdi”, “stāvi”, “guli” vispār nevajadzētu būt problēmām, tās var sākt mācīt kaut vai divu mēnešu vecumā. Galvenais – kā mēs to darām. Nedrīkst to darīt caur piespiešanu, bet tikai tik daudz, cik to vēlas suns. Pavisam vienkārši – to apmānot. Vislabāk, ja tā ir kāda mantiņa, motivācija, medījuma dziņa, ko izmanto, vai arī barības dziņa, kas kucēna vecumā ir īpaši izteikta. Caur mīlestību, caur viltību to var izdarīt. Tādējādi suni sagatavojam tālākajam darbam vēlākajā tā vecumā. Nopietnu apmācību, kas vajadzīga sportam, eksāmeniem, dienestam, notiek ne ātrāk kā deviņu mēnešu vai gada vecumā. Tas ir labākais laiks, kad jaunajam sunim noformējusies nervu sistēma. Katrai sugai tas ir citādāk, bet to jūt un redz arī treneris un saimnieks. Kad pakāpeniski sunī ieliek uz dabas principiem balstītu pamatu, vēlāk var iemācīt gandrīz jebko, ja tam ir viss kārtībā ar dziņām, ja ir mantojis instinktus un visas labās vilka – ciltstēva – īpašības, tad tālāk ar suni, pilveidojot un attīstīstot viņa kucēna vecumā iegūtās īpašības. Svarīgi ir tas, ka saglabājam un attīstām viņa spējas. Cita lieta, ka tās nav iedzimtas. Cītīgi strādājot, var kaut ko sasniegt, bet diez vai sasniegumi būs tik labi, kā tam, kam ir šādas spējas ir iedzimtas. Jāapzinās spēju griestus un metodes. Nevajag skatīties, ka drauga vai kaimiņa suns klausa un dara brīnumu lietas, bet mans suns ir dumjš un neko neprot, tādēļ paņemu koku un noslānu. Nē, ar tādu metodi gan nekas nebūs līdzēts. Sunim, tāpat kā cilvēkam, jāapzinās savus griestus. Tas nenozīmē, ka suni, kam nav spēju, nav jāmāca. Protams, dienestā mēs tādu neņemam, jo griesti nebūs pietiekami augsti, kādi mums nepieciešams.
Kas ir svarīgi suņa apmācības procesā?
Svarīgākais kucēna vecumā ir likt saprast, ka treniņš un apmācība cilvēkam ir rūpīgi izplānots darbs, bet sunim tā ir rotaļa – kaut kas patīkams, saistošs. Mēs kucēnu vazājam aiz deguna. Sunim pieaugot un nostabilizējoties nervu sistēmai, dzīvniekam kļūstot vecākam un nopietnākam, var mācīt “nopietnās lietas”. Dažus vingrinājumus, kā aporta mācīšanu, vispār iesaka tikai ap divu gadu vecumu.
Cik reizes sunim jāatkārto komanda, līdz pienāk brīdis, kad dresētājam jākoriģē suns?
Tas atkarīgs no suņa un tā apmācības metodes. Cilvēks, kurš sāk ar suni strādāt, jutīs pats, kurā brīdī jāapstājas. Grāmatās rakstīts, ka reizes 30. Protams, tas nav ņemts no zila gaisa, bet es nekādā ziņā negribētu norādīt kaut kādu skaitu. Tas ir individuāli – cik daudz darba un cik pareizs ielikts un kāds suns ir. Savukārt darbības, kā nolikt suni gulēt, vislabāk ir parādīt. Suns ir jāredz – pareiza korekcija, apstiprinājums ir atsevišķa saruna.
Kādu apmācības metodi ieteiktu, apmācot tādu draudzīgu suņu šķirni kā Zelta Retrīvers?
Es atbalstu un izmantoju tikai spēles metodi, kombinējot to ar barību. Pēc tam var izmantot korekcijas. Ar tām jābūt ļoti uzmanīgam un tas ir individuāli. Es iesaku tās izmantot kāda speciālista vai vismaz tāda cilvēka vadībā, kam ir priekštats, kā to pareizi jāpielieto un kā jāapstiprina. Rotaļu metode padara apmācību aizraujoša gan sunim, gan saimniekam. Tai ir tikai viens mīnuss – rezultāts nav tik ātri. Toties tas vēlāk atmaksājas. Viennozīmīgi, mana metode nozīmē kontaktu un suņa personības saglabāšanu. Ja apmācībā saglabājat suņa personību, tad tam ir zelta vērtība. Suņa personību iznīcināt var ļoti ātri. Tad sargs viņš viennozīmīgi nebūs. Viņš būs tikai spalvu kušķis.
Kā pareizi likt sunim saprast paklausīt ar prieku?
Tas ir kontakts caur māņiem un vēlāk izmantojot korekcijas. Protams, sports – tā ir pavisam citādāka nekā sadzīves apmācība, dienests – vēl cita.
Kā pārvērst suņa apmācību abpusēji interesantu un aizraujošu gan sunim, gan saimniekiem?
Pirmkārt, saimniekam jāzina, ko viņš grib. Otrkārt, viņam jāzina sava suņa spējas. Treškārt, viņam jābūt kaut minimālai informācijai par apmācību metodēm, pieredzei. Vislabāk, ja var tikt pie laba trenera, bet tā Latvijā ir problēma. Balstoties uz šiem aspektiem, var sākt strādāt. Un tad beigās būs prieks un panākums.
Vai ir kādi īpaši kritēriji, pēc kuriem jaunais saimnieks, iegādājoties kucēnu (apmēram divu mēnešu vecumā), varētu nojaust, vai šis dienās būs izcili gudrs suns? Vai arī izcili gudrs suns izveidojas, saimniekam un sunim atrodot sapratni?
Jā, ir kritēriji, testi: somu, franču, vācu. Mums arī ir pašiem savs tests. Tiesa gan, daudziem nepatīk robežsargu suņi, taču es arī negribētu sadalīt – robežsargu un pārējie suņi.
Divu mēnešu vecumā var noteikt un paredzēt suņa tālākās dzīves gaitas lietderību, bet to var manīt tikai ne vairāk kā par 30-35 procentiem. Kucēnam augot, prognozes precizitāte palielinās. Jau trīs mēnešu vecumā tas varētu būt ap 60-70 procentiem. Vispareizākais būtu, ja cilvēks, izvēloties sunīti, veiktu testu, un tad arī ņemtu sunīti. Ja vajag vecam cilvēkam, tad varētu ieteikt mierīgāku sunīti, kam nav izteikti dabiskie instinkti un dziņas. Un pretēji – ja vajag sargsuni, apmācībai, tad vajadzētu aktīvu, ar izteiktām dziņām, instinktiem, labu nervu sistēmu, kam ir viena no svarīgākajām lomām suņa turpmākajā dzīvē un specializācijā. Mēs savus kucēnus testējam triju mēnešu vecumā, derīgos atstājam dienestam, nederīgos pārdodam. Cenšamies objektīvi cilvēkam pateikt, kas no tā suņa būs vai nebūs.
Kā pareizi likt sunim izpildīt komandu, lai suns neapjūk no tā, ko cilvēks prasa? Kā novērtēt to, ka suns ir apjucis, ja saimnieks vienu un to pašu komandu devis citā tonī vai ar citādu ķermeņa valodu un suns it kā to pašu, ko ir tikko teicami izpildījis, vairāk neklausa un skatās uz saimnieku it kā ar apjukumu?
Sākums ir kucēna vecumā, kad apmācībai izmanto suņa interesi, ko var izraisīt kāds motivācijas priekšmets. Un tad pakāpeniski tiekam līdz korekcijai. Komanda ir komanda. Jābūt kā armijā: ir priekškomanda un izpildkomanda. Es iesaku likt uzsvaru uz kādu zilbi, nevis to vilkt, jo sacensībās par to var saņemt pat soda punktus. Novērots, ka manis ieteiktā metodika iedarbojas, bet tas noteikti jāskatās individuāli.
Kā Jums izdevās savu suni izdresēt tik labi, ka tas tagad ir pasaules čempions? Vai tur ir kādi speciali noslēpumi, vai arī tā ir abu “īpašā psiholoģiskā saderība”, kad suns komandu “nolasa” jau no saimnieka acu skata?
Ļoti svarīgs ir cilvēka ķermeņa stāvoklis, intonācija, kontakts. Jebko var iemācīt, suni piespiežot, bet var panākt to pašu arī caur suņa ieinteresētību. Tas ir kontakts un komandas sadarbība. Un mērķis, bet tas vairāk atkarīgs no tā, kādu mērķi sunītim nosprauž saimnieks, kā arī – kā uz mērķi iet: pakāpeniski, stabili, apzināti un gudri vai haotiski.
Vai par suņu apmācību varat ieteikt kādu labu grāmatu vai lapu internetā?
Ar grāmatām ir diezgan grūti, īpaši latviešu valodā. Cik vien grāmatas esmu skatījies, īpaši daudz es no tām paņemt nevaru, vēl jo vairāk – ja runa ir par apmācību. Es noteikti ieteiktu grāmatas, kurās ir ilustrācijas un ir parādīts tas, kas tiek aprakstīts. Ar tādām grāmatām izdevēji mūs nelutina. Un arī Latvijas tirgus nav tām pietiekams.
Esmu Latvijas Kinoloģiskās federācijas Vācu aitu suņa kluba biedrs, tāpēc es varu ieteikt šā kluba interneta mājas lapu.
Vai jaunie suņu saimnieki varētu apmeklēt kādus kursus, kur māca, kā pareizi mācīt suni?
Es nezinu, kur Latvijā var gūt tādu informāciju un it sevišķi praktisko pieredzi par metodi, ko atbalstu es, – stimulējošā un motivējošā, ienteresējošā. Varētu minēt arī Vācu aitu suņu klubu, kur ir vairāki cilvēki, kuri apmeklē seminārus arī ārzemēs. Tie ir cilvēki, kuri vismaz ir lietas kursā par daudziem jaunumiem arī apmācībā, var palīdzēt ar padomu vai ieteikumu, jo patiešām ļoti svarīgs ir pamats, ko ieliek sunī.
Vai Jums pašam ir kāda autoritāte suņu apmācības jomā?
Grūti teikt par autoritāti. Apmācībā ir ļoti daudz cilvēku un draugu, par kuriem es varu teikt tikai labus vārdus. Bet man nav nevienas autoritātes, un ne jau tādēļ, ka es sevi uzskatītu par visgudrāko. Man vēl daudz jāmācās. Protams, ir cilvēki, no kuriem es esmu mācījies, tikko es sāku ar kinoloģiju nodarboties. Arī pasaulē es nevienu konkrētu cilvēku nezinu, taču ir valstis, no kurām var mācīties: Vācija, Beļģija, kur ir labas komandas un augsti sasniegumi.
Kāds ir Jūsu viedoklis par šķirnes suņu, kam iepriekš nav pārbaudīta iespēja nodot iedzimtas saslimšanas nākošām paaudzēm, krustošanu?
Slimības patiešām ir liela problēma. Arī mēs savā darbā nevaram apgalvot, ka viss ir kārtībā, tādēļ tam jāvelta lielāka uzmanība. Šajā problēmā gaisu jauc bizness, jo cilvēki it visā saskata tikai naudu, bet tas ir galvenais cēlonis slimo suņu tālākā izplatībā. Es atbalstītu, ja tiktu ieviesti kaut kādi kritēriji, kas kontrolētu un sakārtotu šo lietu. Nav pareizi, ja šādi suņi nonāk pie cilvēkiem. Jāsaaicina kopā speciālistus, kuri izstrādātu šādu kontroles mehānismu. Ir jādara kaut kas vairāk, nekā jārunā, ka tas ir slikti, vajag kaut kādas normas, kontroli, atbildību. Latvijā audzētājiem vispār nav nekādas atbildības, izņemot dažus, kuri var garantēt kvalitāti.
Pārsvarā kucēnus pārdod apmēram mēneša vecumā. Līdz tam laikam to baro māte, papildus barību īpaši nevajag. Pēc tam, lai nebūtu jāizdod naudiņu, saimnieks kucēnus pārod, bet ko jūs mēneša vecumā pateiksiet par viņa veselību un spējām? Neko! Un ko vēlāk var padarīt? “Nepaveicās jums, nepareizi audzējāt.” Tā suņu audzētāji izvairās no atbildības. Vai varbūt suņu audzētājiem pašiem vajadzētu izstrādāt stingrus ētikas normatīvus – jāgarantē, ka slimi vai tuvas radniecības suņi netiek pāroti. Audzētājam par kucēnu jābūt atbildīgam, ja tiek apstiprināts, ka slimība nav izveidojusies kucēna dzīves gaitā, bet ir iedzimta. Tad vai nu suni jāņem atpakaļ un citu jādod vietā, vai kā citādi. Vai arī jāpasaka, ka kucēnam ir kādas veselības problēmas, tādēļ suns tiek pārdots lētāk.
Esmu kontaktējies ar audzētājiem Vācijā un Beļģijā. Tur ir audzētavas, kas dod kucēnu uz mēnesi, un tajā laikā jūs skatāties un izlemjat. Ja atsakāties, tad audzētājs suni ņem atpakaļ.
Ko Jūs domājat par nekomerciālo projektu - Zelta Retrīveriem veltīto internet mājas lapu www.goldenretriever.lv?
Esmu priecīgs, ka varu šajā lapā izteikt savas domas. Tāda iniciatīva, veidojot šādu lapu, tas ir kaut kas labs. Novēlu, lai tā ieiet apritē un lai cilvēki dalās domās un diskutē, lai nonāk pie kaut kādām atziņām un zināšanām. Varbūt ar tādas lapas palīdzību kāds sāks ievērot kinoloģijas ētiku, liks padomāt par to, ka nevar pārot suņus, kā pagadās, un aizdomāsies, ka suns ir daudz vairāk, nekā spalvu kušķis. Un varbūt kāds, pirms iegādāties sunīti, sev pajautās, vai varēs tikt ar to galā un uzturēt.