- Ja sunītis nopirkts, kad sākas apmācība?
    - Apmācība sākas saimniekam. Kucēnam apmācību uzreiz sākt nevajag, lai kucēns spētu attīstīties, augt un būtu labs suns – personība. Un personību mēs nekādā gadījumā nedrīkstam apspiest. Lai kucēnam ar saimnieku un viņa ģimeni nebūtu savstarpēja konflikta, ir jārada tādi apstākļi, kas neļauj kucēnam nonākt pie krosenēm vai kabeļa. Ir nopērkami boksi, ja runa par dzīvokli, un voljēri, kas piemēroti lauku sētā. Var arī pats kaut ko līdzīgu sameistarot. Jāizveido sunim savu stūrīti mājās – tāpat kā mazam bērnam, lai viņš netiek visam klāt. Un nevis jābļauj vai jāiekausta – tas vispār neveicina labu savstarpējo kontaktu, jo tā Jūs “sabojāsiet” suni!

     Komandai jābūt komandai – nav pareizi runāt tādā tonī, kā runājat ikdienā. Tas nenozīmē, ka ir jābļauj. Komanda iedalās priekškomandā un izpildkomandā: “Sē-di!” Uz pēdējo zilbi sunim jau ir jāsēž. Saimniekam (kinologam) jāzina, ka suns var arī neapsēsties. Tad jābūt gatavam panākt, lai izpilda komandu vai nu ar viltību, vai arī ar korekcijas palīdzību. Bet izmantot īpašas korekcijas es neieteiktu (liels fizisks spēks, bļaušana uz suni, roku palaišana- sišana par nepaklausību). Atcerieties – KOREKCIJA NAV SODS, UN KOREKCIJAI LĪDZ 2 SEKUNŽU LAIKĀ SEKO POZITĪVS APSTIPRINĀJUMS PAR PAREIZU KOMANDAS IZPILDI. Tas gan katram ir individuāli. Sunim, kam ir izteiktākas dziņas, labāka “cietība”, var vairāk izmantot korekcijas.
    Ideāli, ja vienā apmācību grupā ir 3-4 suņi, ne vairāk. Tas ir nevis tādēļ, ka instruktors nevar apmācīt vairāk, bet gan tādēļ ka nevar veltīt pietiekami daudz uzmanības visiem. Lielām grupām nav atdeves.
    - Kādreiz suns ir jāsoda, ja tas noteikto kārtību neievēro?
    - Jāpaiet laikam, kucēnam jānobriest kā personībai, un tad mēs pamazām viņu sāksim “likt pie vietas” (ja tas tiešām nepieciešams). Ja dzīvoklī suns ievietots boksā, tad atkrīt arī piečurāti paklāji un sagrauztas krosenes, tādējādi nav arī konflikta. Izstaigājos ar kucēnu ārā, mājās ievietoju boksā un neuztraucos, ka tas kaut ko izdarīs nepareizi. Kucēnam atstātas speciālas mantas, ar ko tas drīkst spēlēties un ko drīkst grauzt, un viss kārtībā. Arī tad, ja suns ir paņēmis kādu jūsu mantu, bārt nevajadzētu. Es tad radu apstākļus, ka kucēns no manas mantas novērš uzmanību uz kādu savu spēļmantiņu, izmantojot medību dziņu. Tad kucēns arī nepamanīs, ka jūs savu mantu paņemsiet.
    - No cik mēnešu vecuma suns būtu jāsāk apmācīt?
    - Saimniekam apmācība sākas, tiklīdz viņš tiek pie kucēna. Līdz noteiktam brīdim kucēnam (sunim) dzīve ir rotaļa, apkārtējās dzīves iepazīšana, savu uzkatu veidošana. Cilvēkam tas ir nopietns darbs, it īpaši, ja runa ir par sporta un darba suņiem, jo katra pastaiga ir nopietns treniņš (socializācija). Taču tāds tas ir saimniekam. Treniņu ilgums ir atkarīgs no suņu vecuma – 3 – 4 mēnešu vecumā tas būs 2-3 minūtes, vēlāk, kucēnam attīstoties, šo laiku var pagarināt, jo sunim pārāk ilgi (ilgums katram sunim ir individuāls un tas ir jājūt) ir grūti koncentrēt savu uzmanību un apmācības kvalitāte zūd, jo sākotnējās apmācības pamatā ir medījuma dziņa.
    Suņa nervu sistēma stabilizējas ap deviņu mēnešu vecumu. Tad sunim var dot arī lielāku fizisko un psiholoģisko slodzi. Turklāt saimniekam jābūt pietiekami zinošam, lai viņš to justu, jo nav tā, ka jāsagaida konkrēts vecums un tad jādara tas un tas. Varbūt daudzas lietas jūsu kucēns varēs darīt pirms deviņu mēnešu vecuma, citam varbūt tas būs tikai gads, citam – astoņi mēneši. Tas atkarīgs no suņa sugas, individuālajām īpatnībām un vai mēs mācām suni regulāri, atbilstoši dabas likumiem.
    - Rotaļu metode ir ilgāka, bet noturīgāka un pareizāka?
    - Jāizmanto dabas likumi.
    Mēs ar dienesta suņiem varam improvizēt. Piemēram, narkotisko vielu apzīmēšana ir aktīvā (suns var skrāpēt, riet) un pasīvā (suns drīkst apgulties, sēdēt vai stāvēt). Pasīvā ir mazliet sliktāka, jo lai iemācītu sunim, piemēram, gulēt, jāpārvar lielāks vai mazāks konflikts – sunim dabā gulties pie medījuma (brīdī, kad to var satvert) nav pieņemts. Ja mums ir doma un nepieciešamība tā apmācīt suni, tad suņa dabiskās īpašības jāizmanto un jāattīsta jau kucēna vecumā. Piemēram, ja kucēns, ko mēs, gribēdami iegādāties, skatīsimies, bumbiņu redz un it kā sastingst kā varbūt lauva, kas gatavojas izšķirošajam lēcienam, tad tas ir ideāli. Tad tā to arī atstāsim – paliksim pie pasīvās apzīmēšanas. Tāds suns dienestā, ja, piemēram, meklēs narkotiskās vielas un atradīs to epicentru, paliks šajā pozā. Tas būs signāls kinologam. Nav obligāti suni mācīt apgulties un tādejādi apgrūtināt suņa un saimnieka dzīvi.
    - Cik svarīgs ir acu kontakts?
    - Nesauksim to tikai par acu kontaktu, jo vajadzīgs kontakts vispār, jo treniņā viss – kinologs (saimnieks) un suns – ir komanda. Acu kontakts paaugstina darbības precizitāti un ar acu kontaktu suns netieši izrāda savu interesi.
    Šī saskaņotā komanda izjuks, ja nebūs kontakta. Tikai tad var runāt par apmācību mērķi – meistaru sportā vai darbā.
    Kad ir savstarpējs kontakts, tad suns ir gatavs kaut ko darīt un kinologs ir spējīgs pardzēt suņa darbību, sākumā – paspēlēties, pēc tam arī izpildīt komandas. Bet tas būs tad, ja suns būs iemācīts visu darīt ar interesi, izmantojot dziņas un instiktus.
    - Kā panākt acu kontaktu?
    - Viens variants – spēlēties, parādīt bumbiņu, to nolikt, un tad suns skatās tikai uz to. Un suns vismaz uz sekundi paskatīsies uz mani. Es to apstiprinu (barība , uzmundrinājums – “labs sunīts”, motivācijas priekšmets). Sunim tā ir rotaļa, man – darbs. Var arī organizēt treniņu, piemēram, tikai ožas attīstīšanai. Tad mēs ņemam to pašu bumbiņu, vai citu motivācijas priekšmetu, bet vietu izvēlamies, kur garāka zāle. Vēlāk pamainām vietas, lai suns pie vienas un tās pašas vietas nepierod – lai suns attīstās vispusīgi. Kucēnu var pieturēt, tad mest bumbiņu, pagaidīt, kamēr tā nokrīt, un tad laist vaļā suni un skatīties, kā tas bumbiņu meklē. Ar acīm neko neatrod, tādēļ staigā un osta. Suns to dara tikai tādēļ, ka pats to grib – šādā veidā mēs sākam gatavotam suni darbam, dienestam sportam.
    - Tātad – ja tev ir labs kontakts ar suni, tu ar to vari darīt visu, ko gribi?
    - Tev jāsagatavojas komandas došanai: jāieņem stāja, jāsaņem pareizi pavadiņu, jābūt gatavam apstiprināt un palīdzēt. Man rokā ir barība. Es esmu gatavs tam, ka suns neapgulsies. Kad esmu gatavs dot komandu vajadzīgajā intonācijā, tad apmēram līdz 2 sekundēm (ne ilgāk) vajadzīga korekcija. Tad apmēram pēc divām sekundēm (ne ilgāk) ir korekcija, ja nepieciešams. Tad pēc vienas divām sekundēm (ne ilgāk) – pozitīvs apstiprinājums tam, ko suns ir izdarījis pareizi. Tas var būt kaut kas garšīgs vai bumbiņa (cits motivācijas priekšmets) ar ko suns spēlējas un ko suns uztver kā apbalvojumu.
    Var būt arī tā, ka ir komanda un apstiprinājums, jo korekcija tas ir tikai tad, ja suns komandu neizpilda..
    - Un sunim divu sekunžu laikā jāizdara tas, ko no viņa gaidi?
    - Jā. Bet tas ir individuāli. Svarīgākais ir tas, ka korekcija nedrīkst būt vēlāk kā pēc divām sekundēm, jo suns dzīvo ar doto brīdi, un vēlākad viņš vairs nesaistīs tavu rīcību ar doto komandu kā rezultātā suns var sākt noslogoties (apmācība viņam sāks radīt nepatiku) un izvairīties no komandu izpildes  un tad suns šo korekciju uzņems kā sodu, ko nedrīkst pieļaut  – korekcija nav sods. Pēc jebkuras korekcijas un pareizas komandas izpildes ir ļoti pozitīvs apstiprinājums no saimnieka puses, lai suns jūt, ka ir darījis pareizi un nākošreiz atkal vēlēsies to atkārtot, jo zinās ka par to tiks uzslavēts.
    - Kā pareizāk jāuzsāk mācīt komanda “sēdi”?
    - Paņemam rokā kādu gardumiņu, parādam sunim, suni turam pie pavadas – bildē pavadiņa ir nostiepta, kas nav īsti pareizi – ideāli, ja pavadiņa ir brīva un suns to nejūt, ka viņš tiek kontrolēts.
Un dodam komandu sēdi – ar kreiso roku mazliet pieturot suni un labajā rokā turot apstipriņajumu (bildē tas ir kārums) - to virzot pār suņa galvu atpakaļ, panākam, ka suns dabīgi apsēžas. Šādā veidā ar minimālu fizisko spēku mēs panākam vēlamo rezultātu – saglabājot suņa interesi turpmākai apmācībai.
Pēc tās izpildes svarīgi ir ļaut sunim iet brīvi , lai nesanāk tā, ka suns pats aiziet projām. Protams, pēc sekundes suns jau pats būtu gājis projām, bet svarīgi lai suns neiemācās pats sevi apstiprināt.Pateiksim: “Staigā!” vai “Brīvi!”
    - Kā pareizi jāuzsāk mācīt komanda “guli”?
    - Svarīgākais ir sagatavošanās. Es pat nostājos tā, kā man vajag, kā ērtāk. – man ir motivācija sunim. Kad esmu sagatavojies un paredzējis iespējamās suņa kļūdas, tad es dodu komandu: “Gu-li!” un panāku komandas pareizu izpildi un tam seko pozitīvs apstiprinājums (motivācijas priekšmets, gardumiņšs, “Labs suns! Staigā! Brīvi!”).
    - Kā pareizi jāuzsāk mācīt komanda blakus?
    Ir divi varianti, kā panākt, lai suns nonāktu stāvoklī blakus. Pirmais - kad suns no stāvokļa pie manis ar lēcienu pāriet stāvoklī blakus  - šīs metodes plusi –labs ātrums, efektīvs izpildījums, mīnusi – nepieciešams izmantot korekcijas (var rasties konfliktsituācijas), nav stabilas precizitātes komandas izpildījumā.
    Otrais variants man ir vairāk pieņemams. Jo šinī gadījumā nesaskatu mīnusus. Varbūt nav tik liela uzskatāmība un komandas izpildes ātrums (kā pirmajā variantā), toties līdz minimum tiek smazināta korekcijas pielietošanas nepieciešamība un neveidojas konfliktsituācijas, kas manuprāt ir svarīgāk par to nekā, lai panāktu momentālu komandas izpildi, jo rezultāts abos gadījumos būs viens. Sagatavojamies komandas došanai un izpildes nodrošināšanai.   Sākumā būtu vēlams izmantot pavadiņu suņa kontrolēšanai. Suns atrodas pretī saimniekam (kinologam) – stāvoklī pie manis (sēž pretī). Dodam komandu blakus. Sākumā barība (vai cits motivācijas priekšmets) ir labajā rokā. Roku virzam sev gar ķermeni uz mugurpusi vienlaicīgi ieinteresējot suni, lai tas sekotu rokas kustībai. . Kad labā roka ir aiz muguras, pārņemam motivācijas priekšmetu (barību) kreisajā rokā. Tad, kad barība ir kreisajā rokā un suns ir aiz muguras un suņa deguns (galva) atrodas pie motivācijas priekšmeta, mazliet piepaceļot roku krūšu augstumā un panākam lai suns apsēžas (ar motivācijas priekšmetu – līdzīgi kā ar komandu sēdi) un POZITĪVI apstiprinam izpildīto komandu.

    Par komandu stāvi vēlāk, jo to nevajadzētu sākt mācīt pavisam jaunam un nenobriedušam sunim, jo apmācot izpildīt šo komandu pastāv liela iespēja nonākt negatīvā konfliktā ar suni, kad nepareizas korekcijas rezultātā sunim radīsim nepatiku pret apmācības procesu kopumā.

    Es sunim atsevišķi mācu dzīt pēdas, paklausību, aizsardzību, nevis visu reizē – vienā treniņā. Tad pēc kāda laika es visas disciplīnas salieku kopā un skatos, kā sunim ar tām iet. Tad atkārtoju to, kas nesanāk. Tad atkal pēc kāda laika atkārtoju un liekam visu kopā.
    - Ja ģimenē ir suns un vienreiz to māca viens, citreiz otrs, tas ir pareizi?
    - Ģimene sunim ir bars, un tajā ir viens vadonis. Ja ģimenē nav strikta lomu sadalījuma, tad suns tik un tā ļoti labi jūt, kurš tam ir bara vadonis. Kaut vai tas, kurš ar viņu biežāk iet pastaigāties. Ja cilvēks pats neizvirza sevi par vadoni, tad suns to izvēlas. Ir situācijas, kad suņi paši sevi cenšas izvirzīt par bara vadoni - it sevišķi, ja sunim ir apmēram divi gadi un vairāk (apmēram šinī vecumā lielo šķirņu suņi seksuāli nobriest un ir gatavi cīnīties un ieņemt vadoņa vietu). No tādas situācijas ir jāizvairās, jo tad hierarhijā zemākajam pārstāvim suns var rādīt zobus, iekost. Tādējādi upuris var būt bērns vai jebkurš cits, kurš suņa uztverē varētu konkurēt uz bara vadoņa vietu. Sunim jānorāda tā vieta barā. Tas sunim nav pazemojums, tā ir viņa vieta savā barā – ģimenē. It sevišķi šāda veida problēmas var būt ar suņiem, kam ļoti labi attīstīti dzīvnieka instinkti.

    - Jau no kucēna vecuma, pareizi audzinot, ņemot vērā dziņas, instinktus, tieksmes un dabu. Ja ģimenē nokļūst jau pieaudzis suns ar izveidojušos personību, un nākas fiziski “saķerties”, tad iesaka – arī pats reizi vai divas esmu pamēģinājis, turklāt tas deva rezultātu – suni saķert aiz “čupra”, riktīgi sapurināt, nospiest pie zemes un turēt līdz tas nomierinās. Tas ir ņemts no dabas, jo kad vilki plēšas savā starpā, tad ķeras pie rīkles un piespiež vājāko un tad ir miers un tad ir miers vismaz līdz nākamai reiziei.