Sākums
Saturs
Sākums
Par retrīveriem
Kopšana
Apmācība
Veselība
Forums
Saites
Bildes
E-mails
English
Vecais lapas variants
Piereģistrēties





Aizmirsāt paroli?
Vēl neesat reģistrējies? Reģistrācija
Skaitītāji
Top.LV

NutraGold
Kā es varu pārbaudīt sevi un savu zelta retrīveru? Drukāt E-pasts
    Vai mēs ar suni esam pozitīvi orientēta komanda?
    Suns jau no seniem laikiem ir bijis kā cilvēka kompanjons, palīgs medībās un ganos, mājas sargs. Suns nav kaķis, kuram apmācība nav tik svarīga, kā sunim. Var teikt, ka pozitīva, suni stimulējoša apmācība ir tikpat svarīga, kā suņa pareiza barošana. Dzīvniekam noteikti sagādā baudu kaut ko darīt kopā ar saimnieku pēc viņa pozitīva rīkojuma. Attīstoties modernām tehnoloģijām, iespējams, sargsuns vairs nebūs tik efektīvs kā, piemēram, “Falck apsargs” mājas apsardze, kā arī “Falck” pakalpojumi mēnesī noteikti izmaksās mazāk nekā suņa uzturēšana. Domājams, daudzi piekritīs, ka suņa iegāde, lai to turētu pie ķēdes, dzīvnieku garīgi degradē. Arī no suņa bara psiholoģijas viedokļa dzīvnieka turēšana pie ķēdes un liegšana tam būt kopā ar savu baru – ģimeni, kas suni pieņēmusi, ir absurda. To var uzskatīt par spīdzināšanu. Kā mēs varam sagādāt sunim prieku un otrādi?
    Suns ir arī kompanjons, kas noteikti radīs pozitīvas emocijas un, pareizi apmācīts, bez sišanas un pazemošanas, lai panāktu paklausību, iespējams, būs daudz uzticamāks, lai veiktu jebkādas kopīgas darbības. Tas būs gatavs izdarīt visu, lai tikai sagādātu savam saimniekam prieku. Suns viennozīmīgi ir ideāls kompanjons aktīvai atpūtai pie dabas. Latvijas Valsts robežsardzes (VRS) Kinoloģijas dienesta rīkotajos atlases pārbaudījumos NATO suņu biatlona sacensībām novēroju, ka tas noteikti sagādā prieku gan sunim gan saimniekam.

    8.aprīlī Valsts robežsardzes koledžas (VRK) Lauku mācību centrā notikušajās otrajās VRS dienesta suņu biatlona sacensībās uzvarēja VRK Kinoloģijas dienesta Kinoloģijas centra priekšnieks Valdis Bikovskis ar savu četrkājaino kolēģi Anku. Abi dosies uz NATO 8.starptautiskajām dienesta suņu pavadoņu sacensībām, kas maija beigās notiks Gailenkirhenē Vācijā. Turp brauks arī nākamo triju vietu ieguvēji: Atis Ozers un Rendo no Valmieras, Jānis Želvis un Kleine no Rīgas, Uldis Livdāns un Duglass no Sēlijas pārvaldes. Visi četri kinologi veidos VRS kinologu izlases komandu.
    Patiesas un mīlestības pilnas uzslavas saņēma A.Ozera suns Rendo. Pēc saimnieka vārdiem un uzslavām, domājams, ne tikai suns saprata savu lomu Ata dzīvē, bet arī pārējie klātesošie varēja pārliecināties, ka šis rezultāts – otrā vieta – ir tikai tādēļ, ka Atim Rendo ir vairāk nekā tikai dienesta suns. Pēc uzslavas vārdiem, ko suns saņēma pēc finiša, varēja saprast, ka suns ir bijis galvenais otrās vietas kaldinātājs. Varbūt to var saukt par “vienkārši” mīlestību pret savu kompanjonu – suni? Pēc suņa “sejas izteiksmes” attēlā var saprast to pašu. Ja suns mācētu Atim ko pateikt, atbilde noteikti būtu tikpat draudzīgi “čomiska”: “Es jau, vecīt, bez tevis tāpat neko nebūtu izdarījis!”
    Savukārt U.Livdāns, pēc V.Bikovska teiktā, ar savu suni Duglasu jau vairākus gadus piedalās šajās sacensībās, un viņu mērķtiecība ir redzama kopīgajā finišā kopā ar suni Iespējams, tādēļ ka iepriekšējos gados sacensībās novērotās neprecizitātes ņemtas vērā un veikta korekcija, Uldis uzrādīja tik labu rezultātu, kas viņam paredz arī vietu Latvijas izlases sastāvā NATO 8. starptautiskajās sacensībās. Pēc finiša gan var redzēt, ka suņa saimniekam rezultāta sasniegšanai ir vajadzējis visu spēku.
    Sacensībās Rēzeknē bija 20 dalībnieki no visām VRS teritoriālajām pārvaldēm un VRK. Kinologi kopā ar dienesta suņiem, pārvarot 11 dabīgus un mākslīgus šķēršļus, veica aptuveni deviņus kilometrus garu trasi, kas bija ierīkota jauktā apvidū: mežā, pļavās, purvā. Bija arī jābrauc ar divriteni.
    Robežsargiem ar dienesta suni vajadzēja rādīt prasmi atvairīt uzbrukumus un aizturēt pārkāpējus. VRK Kinoloģijas dienesta priekšnieks Uldis Barkāns uzsvēra, ka vērtēja ne vien laiku, kādā tiek veikta trase, bet arī uzdevumu izpildes precizitāti. Tas, ka daži uzdevumus pildīja sekmīgāk, bijis atkarīgs no suņa kvalitātes, nevis tikai no tā apmācības.
Lai gan kāds sacensību dalībnieks trasi vērtēja kā viltīgu, jo lēzenie kalniņi prasījuši lielu fizisko izturību, tomēr cits sprieda, ka nākamajā reizē to derētu vēl vairāk sarežģīt. V. Bikovskis gan pārliecināts, ka “nebūtu pareizi to sarežģīt un panākt, ka līdz finišam nonāk tikai daži”.
   Sacensību mērķis ir paaugstināt VRS kinologu profesionālo meistarību un noteikt labākos kinologus dienesta suņu biatlona sacensību disciplīnā. Trase izstrādāta, ņemot vērā VRS kinologu starptautisko sacensību pieredzi – lai veiksmīgāk sagatavotos gaidāmajai dalībai NATO dienesta suņu pavadoņu sacensībās. U.Barkāns uzskata, ka visi šķēršļi ir noderīgi arī suņa ikdienas treniņos. Aptaujātie kinologi pauda pārliecību, ka labus rezultātus iespējams sasniegt, ja sunim un robežsargam ir savstarpēja saprašanās un viņi strādā komandā.
    Sacensības vērot bija ieradušies arī robežsargi no Lietuvas. Ignalinas vienības vecākais kinologs Kestutis Kriučūnas pastāstīja, ka pie viņiem tādas sacensības pagaidām netiek rīkotas. Lietuvieši pagaidām nepiedalās arī NATO dienesta suņu pavadoņu sacensībās. “Ja vadība atbalstīs, tad mēs varētu kinologu sacensības organizēt sākumā savai vienībai, kurā ir 24 kinologi, bet vēlāk – arī visiem Lietuvas robežsardzes kinologiem,” ieceres atklāja K.Kriučūnas. Viņš arī nekautrējas atzīt, ka Rēzeknē notikušajām sacensībām līdzīgas viņš esot redzējis tikai televīzijā “Discovery” kanālā. Tādēļ bijis vērtīgi atbraukt un pavērot, kā tās notiek realitātē.
    Šīs sacensības ir komandas – saimnieks un suns – sadarbība. Dienesta suņiem nepieciešama arī aizsardzības un uzbrukuma iemaņu pārbaude, tādēļ tos speciāli atlasa, ņemot vērā dziņas un instinktus.
Acīmredzot, tāpēc ka lielākā daļa sacensību dalībnieku viens otru pazina, valdīja patiesi draudzīga un savstarpēji atbalstoša atmosfēra, protams, neaizmirstot par sacensību. Varēja redzēt, ka neviens suns komandas neizpilda tāpēc vien, ka par nepareizu rīcību varētu sekot sods. Viss notika azartiski, un katrs sacensību dalībnieks – suņa un saimnieka komanda – darbojās ļoti saskaņoti un patiesi ieinteresēti, lai būtu labākie viens otram pat tad, ja neuzvarētu. Iespējams, tas šajā sporta veidā arī palīdzēja aizmirst zaudējuma rūgtumu. Visi viens otru uzmundrināja, nemanīja ne skaudīgus, ne citādi nenovīdīgus cilvēkus.     Likās, ka arī tie robežsardzes pārstāvji, kuri palika ārpus veiksmīgo četrinieka, bija apmierināti un gandarīti par to, ko paveikuši kopā ar savu suni. Izskatījās, ka arī suņiem bija prieks par to, ka saimnieks ir gandarīts par kopīgo veikumu. Pēc paveiktās distances visi bija pārguruši, un četrkājainie komandu pārstāvji veldzējumu meklēja nokusušā sniega ūdens lāmā. Reizēm gan bija grūti pateikt, kurš ir vairāk noguris, – suns vai saimnieks, bet gandarījumu par paveikto varēja redzēt visu dalībnieku sejās. Precīzāk būtu teikt, ka tādu zaudētāju, kuru sejās bija sarūgtinājums, neredzēja. Katram bija prieks par sava kompanjona – suņa – veikumu. Izskatījās, ka arī suņa emocionālā uzvedība pauž gandarījumu, ka saimnieks ir apmierināts ar rezultātu.
    Iespējams, šo pārbaudījumu rezultāti katram suņa saimniekam parādīja, ko viņi varētu veikt labāk nākamajos mačos un pie kā piestrādāt, lai sasniegtu labāku rezultātu.
    Bet vai šādās sacensībās var piedalīties jebkurš? V.Bikovskis pastāstīja, ka Šveicē šādas sacensības suņu saimniekiem, kam suns ir kā aktīvās atpūtas kompanjons, dažādās suņu apakšgrupās notiek katru gadu. Tādiem suņiem kā, piemēram, zelta retrīveram aizsardzības iemaņas nav nepieciešamas, jo ir pretrunā ar šķirnes dabu un būtību. Savā būtībā būdami pieskaitāmi sporta un medību suņiem, šo distanci veic bez aizsardzības elementiem.
    Stāsta V.Bikovskis: “NATO starptautisko dienesta suņu pavadoņu sacensību principi pārņemti un īstenoti Latvijas Valsts robežsardzes dienesta suņu biatlona sacensībās. Atšķiras tikai apvidus, mazliet – arī šķēršļi, jo Vācijā sacensības notiek apdzīvotākā vietā, kā arī tiek izmantotas tumšas telpas, pa kurām jāskrien, un dažādi specefekti: dūmi, zibspuldzes un citas gaismas. Tur ir arī labāka materiālā bāze, taču abās sacensībās princips ir līdzīgs. Šogad būs jau piektā reize, kad Latvijas pārstāvji piedalīsies NATO starptautiskajās dienesta suņu pavadoņu sacensībās.
Valsts robežsardzes dienesta suņu biatlonā kinologam bija jābrauc ar velosipēdu, jānes suni pāri grāvim , savukārt sunim bija jāatvaira uzbrukums un jāizskrien cauri tunelim, kura viens gals nosegts un tādēļ arī tumšs. Pēc tam kinologam un sunim nācās pārvarēt automašīnu riepu krāvumu - jālec tam pāri. Sekoja šaušana, purvaina apvidus un pēc tā – apmēram divus metrus augstas barjeras – pārvarēšana sunim. Nedrīkst suni piespiest to darīt, visu jāpaveic tikai ar komandu vai motivāciju.
    Pēc tam sunim bija jāizpilda vairākas kinologa komandas, vēlāk – atkal nešanas vingrinājums, kad kinologam jāņem suni un jāskrien pa zigzagā saliktām automašīnas riepām, iekāpjot katrā no tām. Sekoja apmēram astoņus metrus garš tunelis, kas līdzinās augšpusē nosegtam ierakumam . Tam cauri bija jātiek gan kinologam, gan sunim. Visbeidzot sunim bija jādemonstrē prasme aizturēt pārkāpēju
un tad jau varēja arī finišēt.
    Šveicē līdzīgās sacensībās ir vairākas dalībnieku grupas (sievietes, jaunieši, veterāni; suņu šķirnes), kurās piedalās ne tikai profesionāli kinologi, bet arī privātie suņu īpašnieki. Viņi paši izvēlas grupu, kurā startēt, piemēram, ar savu taksīti piesakās grupā, kur nevērtē košanu. Domāju, ka arī Latvijā nevajadzētu būt šķēršļiem, lai varētu rīkot tādas sacensības. Turklāt robežsardzei jāsadarbojas ar sabiedrību. Arī sunim jābūt kam vairāk, nekā dzīvniekam, kas guļ uz dīvāna. Piedalīšanās sacensībās arī sunim sagādā gandarījumu.”
Šādas sacensības, lai pārbaudītu saimnieka un suņa sadarbību, kā arī lai attīstītu savu suni, noteikti būtu interesantas cilvēkiem, kam patīk uzturēties mežā un kas mīl dabu. Iespējams, šīs sacensības varētu salīdzināt ar orientēšanos vai krosu, tikai atšķirībā no orientēšanās maršruts ir pa iezīmētu taku un vairāki uzdevumi jāveic kopā ar savu četrkājaino draugu. Atšķirībā no krosa vairāki uzdevumi jāveic kopā ar suni, un ne tikai ātrākais laiks ir izšķirošais uzvarētāja noteikšanā. Tādās sacensībās var pārbaudīt, vai kopā ar savu suni esi labāks par citām suņa un saimnieka komandām. Lai piedalītos šādās sacensībās, iepriekš ieteicams sunim nokārtot vispārējās paklausības pārbaudi vai arī pārbaudījumu “suns kā kompanjons”. To, ka sacensībās var piedalīties ne tikai dienesta suņi, šogad apliecināja robežsardzes pārstāve Aleksandra Hriseviča ar savu vipeta šķirnes sunīti.

    U.Barkāns un V.Bikovskis uzskata, tad Rēzeknes piepilsētā šādas sacensības varētu sarīkot arī iedzīvotājiem ar saviem suņiem, ja vien būtu atsaucība. “Galvenais ir panākt atbalstu no robežsardzes vadības, kā arī zināt, ka ir privāto suņu īpašnieku interese,” sacīja VRK Kinoloģijas dienesta priekšnieks. Viņš norādīja, ka arī tādās sacensībās varētu būt šaušana, lai gan tad būtu vajadzīgi cita tipa ieroči, piemēram, pneimatiskie. Robežsargi dienesta suņu biatlona sacensībās izmantoja kaujas ieročus. “Sacensību programmu var veidot arī tā, ka privātajiem šaušana nav obligāta un viņiem ir atsevišķa ieskaite – vērtēšana vairākās grupās. Līdzīga prakse ir Šveicē,” skaidroja U.Barkāns. “Atsevišķa grupa būtu vajadzīga arī sievietēm. Ja skatās objektīvi, tad viņām ir grūti sacensties ar vīriešiem. Panāk un apdzen dažus, bet ar spēcīgākajiem sacensties nav reāli,” vienisprātis bija arī V.Bikovskis.
    Esmu pārliecināts, ka tie, kam suns ir uzticams kompanjons aktīvai atpūtai pie dabas, labprāt piedalītos šādā pasākumā, lai pārbaudītu savas spējas sadarbojoties ar suni: mednieki, orientēšanās sacensību dalībnieki, kam mājās ir suns – aktīvais kompanjons atpūtai pie dabas, un jebkurš cits cilvēks. Varbūt ir vērts pamēģināt un pārliecināties, vai jūsu suns vēl aizvien precīzi izpilda vispārējā paklausības kursā apgūtās iemaņas un vai suns, kas nokārtojis pārbaudījumu “suns – kompanjons”, apgūtās iemaņas var veiksmīgi pielietot arī šajās sacensībās. Un pārliecināties arī pašiem, vai varam veikt šo distanci, kas, no malas skatoties, nebija nemaz tik grūta.
    U.Barkāns un V.Bikovskis solīja, ka šādu sacensību organizatorisko pusi uzņemsies VRS pārstāvji. Domājams, ka pasākuma noteikti būs arī atbalstītāji, kas parūpēsies gan par balvām uzvarētājiem, gan finansiālu nodrošinājumu sacensību norisei.
    Pēc šajās sacensībās novērotā var apgalvot, ka ieguvējs ir katrs dalībnieks ar savu suni, jo tādejādi mēs pārliecināmies par savu prasmi sadarboties ar suni astoņus kilometrus garajā maršrutā. Domāju, ka šādas sacensības, iespējams, nākotnē varētu kļūt ne mazāk populāras par tautas orientēšanās sacensībām “Magnēts” katru trešdienas pēcpusdienu. Šādi mēs varam arī veicināt sabiedrības attieksmes maiņu pret suni – tas paredzēts aktīvam darbam, sportam un kopīgām pastaigām. Nemācīts un tāds suns, kam nekas nav jādara, lēnām degradējas. Šādam dzīvniekam galvenā motivācija būs paēst, sagaidīt saimnieku u.tml. Nemācot un nedarbojoties kopā ar suni, mēs degradējam mūsu uzticamo četrkājaino draugu. Mēs, suņu saimnieki, taču gribam, lai mums blakus būtu draudzīgs suns – kompanjons, kam prieku sagādās tas, ko viņš paveic kopā ar mums, vai tas, ka viņš ir pareizi izpildījis mūsu doto komandu.
    Un domāju, ka zelta retrīvers kā aktīvs suns varētu būt ļoti labs šādai pārbaudei kopā ar savu saimnieku pa mežainajiem apvidiem.
 
< Iepriekšējais raksts   Nākamais raksts >