Lai pasākums nebūtu vienkārši sanākšanā kopā, bet suņu saimnieki uzzinātu, ko vēl un kā var iemācīt sunim, tādējādi gan sev, gan sunim sagādājot interesantus brīžus. Savā pieredzē par suņu apmācību dalās ZAIGA un ALBERTS – profesionāls kinologs, kuram suņu apmācība un darbs ar suni ir ikdiena.
Jau ievadā Zaiga uzsvēra, ka ikvienam sunim ir vairāk vai mazāk izteiktas medījuma dziņas, ko, pareizi virzot un attīstot, var izmantot, lai iemācītu sunim atrast jums pazudušus priekšmetus.
Ilgstoši meklējot priekšmetus vai sprāgstvielas, suns nogurst, tāpēc arī dienestā suns meklēšanu veic ne ilgāk par 15 minūtēm. Ja priekšmets vēl nav atrasts, tad pēc nelielas atpūtas meklēšana turpinās. Kinologs sunim norāda, kuru laukumu pārmeklēt. Kā tas notiek praktiski, parādīja Alberts kopā ar savu dienesta suni. Kāds no cilvēkiem, kurš bija atnācis uz pasākumu, mežā noslēpa patronu čaulītes un pirotehniku, kas apmācības procesā arī diensta sunim kalpo kā sprāgstvielu imitācija, un suņa uzdevums bija tās atrast.
Tiklīdz priekšmets tika atrasts, suns mierīgi apsēdās
, tādejādi norādot saimniekam, ka šeit ir meklētais bīstamais priekšmets. Realitātē šādos gadījums, ja nepieciešams, sprāgstvielu neitralizēšanai tiek izsaukti sapieri, kas veic tālāko darbu. Jāpiebilst, ka Alberta suns mežā rūpīgi paslēptās „sprāgstvielas”( patronu čaulītes un pirotehnika) atrada samērā ātri. Ja tas nebūtu paveikts, protams, tās uzrādītu slēpēji paši.
Vēlāk arī citi interesenti varēja apgūt pirmās iemaņas, kā sunim mācīt meklēt priekšmetus.
Sākumā tas notiek ar suņa mīļāko rotaļlietu vai kociņu
, ko saimnieks aizmet un suns atnes
. Pēc tam, lai sunim liktu priekšmetu meklēt ar degunu, nevis acīm, saimnieks priekšmetu aizmet un kopā ar suni apgriežas ap savu asi. Tādejādi tiek apgrūtināta orientācija, kas stimulē suni priekšmeta meklēšanā izmantot ožu.
Kad suns ar interesi un azartu ir iemācījies atrast aizmestos priekšmetus, uzdevumu var sarežģīt, liekot sunim meklēt saimniekam piederošus priekšmetus. Līdzīgi priekšmetu, sprāgstvielu un narkotisko vielu meklēšanai apmāca arī dienesta suņus.
Iespējams, tematiskais pasākums, kurā Alberts un Zaiga neatteica dalīties savās zināšanās, lika kādam aizdomāties, kā suņa medījuma dziņu un dzīvnieka deguna unikālās īpašības varam mudināt izmantot ikdienā. Pasākumā piedalījās ne tikai zelta retrīveru saimnieki, bet arī citi, kam bija interese par suņu apmācību. Klāt bija arī VERA PANAŠINA, kuras aizraušanās un sirdslieta ir suņu apmācība glābšanas darbiem. Viņa sarunā solīja, ka nākamo tematisko pasākumu pēc 1-2 mēnešiem varētu noorganizēt, piemēram, Mangaļsalas mežā, kur ir Pirmā pasaules kara laika armijas noliktavu drupas, un viņa varētu pastāstīt, kā sunim mācīt meklēt cilvēkus, t.i., kā tiek apmācīti suņi-glābēji.
Paskatot fotogrāfijas, šķiet, ka arī līdzpaņemtajiem jauniešiem un bērniem pasākums patika – kaut vai savstarpējā komunikācija.
Savukārt zelta retrīveru bildes netieši parāda, ka pasākumu piedalījušies suņi var koncentrēties, vismaz pozējot fotogrāfam.
Todien laiks bija labs, tādēļ pēc oficiālās daļas viena cilvēku grupa ar saviem suņiem devās trīs kilometru pastaigā līdz jūrai, otra – uz Vecgaujas atteku. Suņi, kam baudu sagādā peldēšana, to izmantoja gan sacenšoties, kurš ātrāk aizpeldēs līdz kociņam, gan vienkārši skrienot pa ūdeni.
