|
Kad laiks kļūst arvien piemērotāks atvaļinājuma plānošanai, aktuāls kļūst arī jautājums – kā būt ar suņiem? Ņemt līdzi? Atstāt mājās kāda uzraudzībā? Šādas dilemmas risināšanā palīdz citu pieredze. Stāsta zelta retrīveru – Karlosa un Čelsijas – saimniece ANTA INDRIKSONE. Ģimene kopā ar abiem suņiem aizvadītajā ziemā devās uz Alpiem.
Jūs kopā ar suņiem ceļojat jau ne pirmo reizi?
Uz ārzemēm suņus ņēmām līdzi jau otro reizi. Pērn četras dienas bijām Slovākijā, kad līdzi bija gan bērni, gan suņi – braucām ar savu busu. Ceļojums bija veiksmīgs, visi bija apmierināti, tāpēc arī šogad devāmies kopējā braucienā.
Ar ko ceļojumā ir vieglāk – ar suņiem vai ar bērniem?
Ar katru ir citas grūtības. Ar bērniem var sarunāt. Suņi, pat tad, ja ir labi audzināti, grib saņemt to, ko pieraduši. Pirmajās dienās viņi varbūt vēl jūtas neomulīgi, jaunā vietā īsti negrib palikt vieni. Es biju tā, kas lielākoties laiku pavadīja mājās, devos tikai pastaigās, slēpoju nedaudz, un ar mani kopā suņiem bija labi – no rīta vīrs bija kopā ar viņiem devies garā rīta pastaigā, pēc tam devās uz kalniem slēpot, bet mēs labi izgulējāmies. Ārzemēs bija tāpat kā pierasts mājās – slēpotāji bija projām, bet mēs palikām. Tad bija mūsu kārta doties garās pastaigās pa Alpu ciematiņiem – tikāmies ar zirgiem, suņiem.
Jūs suņus ņēmāt līdzi, jo nebija, kas tos pieskata mājās, vai tas jau bija apzināts lēmums braukt kopā?
Pirmoreiz tas bija kā izmēģinājums, kaut gan mēs arī pa Latviju bijām daudz braukājuši kopā – visur, kurp vien pagājušajā vasarā devāmies, suņi mums vienmēr bija līdzi. Nemaz negribas mājās atstāt. Protams, vajadzības gadījumā būtu, kas viņus pieskata. Suņi nemaz netraucē, viņi tikai mūs iepriecina. Droši vien tādēļ, ka esam pieraduši ikdienā būt kopā ar suņiem.
Kas jāņem vērā, plānojot braucienu kopā ar suņiem?
Jāņem vērā gandrīz viss, ko tad, ja pērc suni. Tu uzņemies atbildību, tev suns jāpabaro, jāizved staigāt. Jāņem vērā, ka braucienā varbūt lieku reizi nāksies apstāties. Mums priekšrocība bija tā, ka es dzīvoju pa māju, tikai nedaudz slēpoju. Ja mēs būtu sportiskāki un dzīvotos tikai pa kalnu, vai tad suņiem būtu kāds labums no tāda brauciena? Viņi varbūt mājā gulētu un mums būtu miers, ka nevienam neesam atstājuši, bet vai suņiem par to būtu prieks? Tas ir tāpat kā braucienā ar mazu bērnu – viens slēpo, bet otrs sēž mājās. Un tomēr ir prieks, ka var būt visi kopā un ka arī šajā citā mājā saimnieks atgriežas un atkal vakarā visi ir kopā.
Ir arī kādas uzturēšanās, apmešanās īpatnības?
To jāņem vērā, jau meklējot viesnīcu. Firmā, caur kuru mēs pasūtījām naktsmājas, uzreiz sacījām, ka līdzi būs suņi.
Cik liela atsaucība ir mītnes vietās?
Naktsmājas meklējām pēdējā brīdī, un cik piedāvājumu bija, tik mūs ņēma pretī ar visiem suņiem. Īpaši liela problēma šāda ceļošana nav. Redzot, kā viņi pucē un tīra mājiņas, top skaidrs, ka rēķinās ar šādiem viesiem.
Vai formalitāšu kārtošana nesagādā papildu rūpes?
Nē, ja suņi ir potēti un viņiem ir Eiropas Savienības pošu pase. Mums pagājušajā gadā pirms brauciena uz Slovākiju tādas nebija. Tomēr bija parastā pošu pase un saņemtas visas potes. Veterinārajā klīnikā tās pārrakstīja Eiropas Savienības pošu pasē, un braucienu starplaikos tā stāv plauktā tāpat kā mūsu pašu dokumenti. Ceļojot paņemam līdzi. Sugas suņiem jābūt arī mikročipam vai tetovējumam. Droši vien tas nepieciešams arī krancīšiem, ja tos ņem līdzi uz ārzemēm.
Kā suņi izturēja braucienu, pārbraucienus?
Ļoti labi. Problēmu nebija. Ceļmalās nav jāpiestāj biežāk – ārā neprasās biežāk kā bērni. Suņi ir ļoti pacietīgi, viņi mierīgi guļ. Nebija ne sliktas dūšas, ne citu problēmu. Par to mēs pat nedomājām. Jau pirmajā braucienā bijām iemanījušies piestāt pie benzīntankiem vai stāvvietās ar lielākiem klajumiem apkārt, lai izskrienas. Ar katru reizi iemācījāmies vēl šādus tādus knifiņus.
Vai nākas kaut ko arī upurēt, braucot kopā ar suņiem?
Domāju, ka nē. Nevaru neko tādu nosaukt. Turklāt arī slēpotājiem suņi nebija apgrūtinājums, jo es nepanesu nobraucienus kalnos, tādēļ varēju pieskatīt suņus.
Nav nekā tāda, kur suņi jūs ārzemēs ierobežotu?
Mūsu gadījumā – nē. Varbūt citiem ir grūtāk, jo ir cilvēki, kuri labprāt iet uz diskotēkām, vietējiem bāriem, pirtīm. Tad suņu klātbūtne droši vien ierobežo. Bet mēs parasti esam kopā ar bērniem. Un tad suņus var atstāt ar viņiem. Mēs vienu vakaru visi kopā bijām baseinā, suņi uz stundām piecām mājā tika atstāti vieni, un, protams, viss bija kārtībā. Diemžēl krietni vairāk daudzas aktivitātes ierobežo resursi, nevis suņi. Mēs esam lielākoties orientēti uz aktīvo atpūtu, kur var būt kopā ar mūsu četrkājainajiem ģimenes locekļiem. Mēs ar to rēķināmies.
Rēķinājāties, jau iegādājoties suņus?
Tanī brīdī nākas rēķināties arī ar atpūtas iespējām. Tomēr pie atbildības pieradināti arī bērni, tādēļ suņi mūsu ģimenē nav apgrūtinājums.
Zelta retrīveri nav rāmie, lēnīgie suņi!
Jā, tie ir dzīvespriecīgi, aktīvi, bet, kad ir izstaigājušies, tad mājās trīs līdz piecas stundas guļ. Tādēļ tos neapgrūtina arī palikšana mājās. Pie galda gan tie var būt joprojām aktīvi. Tomēr, ja suņus mīl, tad kopējs brauciens ir to vērts.
Vai arī suņiem no tāda brauciena, vides, apstākļu maiņas ir kāds labums?
Neapmierinātību vai baiļu sajūtu par svešu vietu nemanīju. Abi bija priecīgi un sajūsmā par dziļo sniegu.
Ko jūsu pieredze iesaka ņemt vērā, plānojot ceļojumu ar suņiem?
Savs suns ir jāpazīst un jāzina, vai viņam mašīnā nepaliek slikta dūša. Ja tāda problēma ir, tad brauciens būs apgrūtinošs. Jāzina, kā suns panes pārmaiņas, citu dzīvesvietu. Ja slikti panes pārbraucienus, var biežāk apstāties, var ceļojumu izplānot tā, ka nebrauc pa nakti.
Ir atšķirība starp braucienu dienā un naktī? Vai suns to izjūt?
Pa nakti lielākā daļa guļ – gan bērni, gan suņi. Mēs arī neapstājamies naktī, jo suņi pieraduši šajā diennakts laikā laukā neiet. Ceļojumā režīms pat ir elastīgāks nekā mājās. Turklāt suņi ir kopā ar mums, biežāk tiek laukā izskrieties. Paši arī mašīnā nevaram ilgi nosēdēt!
Vai suni var pieradināt pie šāda dzīvesveida, vai jāatmet ar roku kopējiem izbraucieniem?
Cilvēks, kura suns dzīvo mājā un ārā tiek izvests tikai pienākuma pēc, droši vien ceļojumu kopā ar suni neplānos. Drīzāk to darīs cilvēks, kurš dzīvnieku tur kā savu ģimenes locekli, mīl un nevienam negrib atstāt. Iesākumā var izmēģināt braucienus pa Latviju, pa nakti paliekot kādā viesu mājā. Kad Karloss un Čelsija bija kucēni, braucām uz Liepājas rajonu, palikām viesnīcā. Abi bija sabiedriski, un nav nekādu problēmu, ja kādā vietā cits suns jau ir priekšā. Viss atkarīgs no dzīvesveida.
Vai nav jābaidās, ka tik kaut kas nenotiek svešā vietā, nepazīstamos apstākļos?
Suņi mūs klausa un projām nemūk. Spēlējoties reizēm aizskrien kaut kur tālāk, bet vienmēr atsaucas. Lielceļu tuvumā gan parasti jāuzmana rūpīgāk. Bērnam var pateikt, ka dodamies lejā no kalna katrs pa savu trasi un tiekamies lejā, bet suns vienmēr ir tur, kur pats vēlas. Toties viņu var paņemt pie siksniņas. Ceļojot ar suņiem, var iepazīties ar daudziem cilvēkiem, jo pastaigās katrs otrais pienāk klāt un aprunājas.
Kādas ir atziņas un secinājumi pēc brauciena? Vai arī par saviem suņiem uzzinājāt ko jaunu?
Suns ir un paliek suns. Ir mazliet jāuzmanās, jo bija sirdi stindzinošs gadījums, kad no liela kalna pa stāvu nogāzi sāka ripot sniega pika, un Karloss devās tai pakaļ. Sniegs bija dziļš, un suns vairs netika augšup. Par laimi, bija iespējams apiet apkārt, un suns varēja tikt lejā. Dzīvnieks ir neprognozējams, tas nespēj novērtēt visas briesmas. Tomēr viens ir skaidrs – ģimenes atpūta kopā ar suņiem dod pozitīvas emocijas. |
