Kas ir displāzija un vai ar to i

ZELTA RETRĪVERS

-IDEĀLA IZVĒLE
-ŠĶIRNES RAKSTUROJUMS
-SUŅA ATTĪSTĪBAS STADIJAS
-APMĀCĪBA
-ŠĶIRNEI RAKSTURĪGĀS VESELĪBAS PROBLĒMAS
-KOPĒJĀS PROBLĒMAS SUŅIEM
-ŠĶIRNES STANDARTS

IDEĀLA IZVĒLE
Maigais, atsaucīgais zelta retrīvers godam ir pelnījis ģimenes drauga slavu, taču te svarīgas ir saimnieka rūpes. Pārdomājiet, vai esat gatavi tikt galā ar retrīvera dzīvīgo, brīžiem viegli uzbudināmo raksturu, vēlēšanos izkustēties un pastāvīgo spalvu mešanu.

Ģimenes loceklis
Atcerieties, ka mīlīgais pūkainais kucēns izaugs par lielu, enerģisku suni, par kuru vajadzēs rūpēties līdz pat 15 gadiem. Apsveriet, cik daudz laika jūs varat veltīt savam sunim, cik daudz vietas ir jūsu mājā, veterinārārsta izmaksas, bet galvenais – suņa ēdināšanu, jo zelta retrīveri suņu pasaulē ir iespējams lielākie rīmas! Lai sunīts saņemtu labu uzturu un aprūpi kucēna attīestības stadijā, mazajam sunītim būtu jādod labākais ko var dod mazajiem suņiem un jānodrošina arī kvalificēta aprūpe un attīstība (vetārsts un apmācība). Un tas viss (kvalitatīva barība, vetārsts, vakcinācija,pretblusu unpretērču līdzekļi un apmācība) izmaksā aptuveni 40,00 Ls/ mēnesī, īpaši ja Jūs savu Zelta Retrīveru barojat ar kādu no labākajām profesionālajām barībām tādejādi nodrošinot sabalansētu uzturu.

Laimīga un trakulīga šķirne
Ja zelta retrīveri netiek no agras bērnības dresēti turēties ar visām četrām pie zemes, jūs un jūsu draugi varat būt droši, ka jūs ļoti silti sagaidīs šī draudzīgā, bet tūļīgā šķirne.
Izvēlieties zelta retrīveru tikai tad, ja nedusmosieties par šādu pieķeršanos un dažu labu nejauši sasistu trauku, asti vēcinot.

Nevaldāmie retrīveri
Zelta retrīveri ir dabiski medību suņi, kas bieži nespēj atturēties pacelt nomestas mantas, jo īpaši, ja tām ir interesanta smarža. Izvēlieties zelta retrīveru tad, ja esat gatavs būt ārkārtīgi tīrīgs vai arī neiebilstat, ka jūsu kurpes, zeķes un pat apakšveļa tiks atnesta tuviniekiem vai ciemos atnākušajiem draugiem.

Dabiska ūdens mīlestība
Lai gan šobrīd zelta retrīveri ir iecienīti mājdzīvnieki, šķirne ir radīta, lai strādātu zem klajas debess, medījot upēs un biezos krūmājos. Tāpēc nevar paiet garām nevienam strautiņam vai dubļu peļķei, neizpētot, un tas nozīmē, ka suni un jūsu mašīnu nāksies regulāri tīrīt.

Sagatavojieties spalvām!
Ja jums patīk ģērbties tumšās drēbēs, zelta retrīvers var kļūt kaitinošs biedrs. Lai cik rūpīgs jūs nebūtu, suņa mīkstajai, gaišajai spalvai piemīt tendence pielipt pie visiem audumiem, tāpēc to ir grūti notīrīt no apģērba, mīkstajām mēbelēm un paklājiem. Tāpēc zelta retrīvers nav īstais draugs pedantiskam cilvēkam. Suņi, kas dzīvo ārā būdās, met spalvu divas reizes gadā, taču tie, kuri tiek turēti istabās ar centrālo apkuri, kaisa savu spalvu cauru gadu. Tomēr šīs problēmas var risināt, nedaudz izmainot savu mājas dzīvi un ik dienu ķemmējot suni, lai savāktu krītošās spalvas.

Pateicīgs biedrs
Ja vēlaties sabiedrisku suni ar labu raksturu, zelta retrīvers ir ideāls. Selektīvā vairošana ir radījusi šo potenciālu, taču vēlamās īpašības var attīstīt tikai ar pareizu apmācību. Bez labas dresūras dažiem zelta retrīveriem var parādīties īpašnieciskas tieksmes uz rotaļlietām un ēdienu. Sāciet mācīt savu zelta retrīveru jau no agras bērnības, ka visas rotaļlietas un ēdiens pieder jums, un īpašnieciskumam nevajadzētu izpausties.

ŠĶIRNES RAKSTUROJUMS

Zelta retrīveru pirmos šķirnes standartus rakstīja cilvēki, kas ieraudzīja viņā izcilu medību suni. Vēl šodien šis standarts uzsver zelta retrīvera ķermeņa uzbūvi, kas ir lieliski pielāgota ātrumam un izturībai brīvā dabā. Medību suņa lomā ir tikpat būtisks viņa draudzīgais raksturs un vēlēšanās izpatikt.

Līdzsvarots darbībā
Zelta retrīvera ķermenis ir pludlīnijas formas un dabiski proporcionāls vienmērīgai, brīvai darbībai. Līdzsvars ir acīmredzams galvas lieluma un kakla attiecībā pret ķermeni, lai labi nestu medījumu.

Robusts ķermenis
Raugoties no sāniem, zelta retrīvera ķermeņa konstitūcija ir medniekam raksturīga – spēcīga miesasbūve, un priekškājas un pakaļkājas ir ideāli proporcionālas ķermenim. Tādējādi zelta retrīvers ir lieliski piemērots ilgstošam darba laikam dažādos apvidos, tāpat kā viņa ūdens necaurlaidīgais kažoks.

Uzticams biedrs ar labu raksturu
Zelta retrīvera dedzīgums un modrība ir skaidri jaušami sejas izteiksmē un ķermeņa formā. Suņa dabiski draudzīgā personība bieži izpaužas suņu „smaidā” – šo iezīmi uzsver tumšā pigmentācija pie lūpām.

Atšķirīgie šķirnes standarti
Atšķirība augumā un spalvas krāsā, kas vērojama starp zelta retrīveru ŠĶIRNES standartiem dažādās valstīs, ir minimāla. Pēc amerikāņu standartiem, suņiem jābūt mazliet lielākiem ar bagātīgu, zeltītas krāsas spalvojumu – ne pārāk tumšu un ne gaišu. Saskaņā ar britu standartu, suņiem vajadzētu būt nedaudz mazākiem, un spalva var būt jebkurā tonī no zeltīta līdz krēmkrāsas. Dažādu standartu interpretācija ir pietiekami elastīga, lai vienas valsts veiksmīgākos suņu varētu izmantot citas valsts vaislas programmās. Zelta retrīveru vispārējo panākumu pamatā ir viņu temperaments un ķermeņa uzbūve.

Izmēri (Amerikāņu ŠĶIRNES standarts)

Augstums pie skausta –
Mātīte 55-57 cm
Tēviņš 58-61 cm

Svars attiecībā pret augstumu:

Mātīte 25-29.5 kg
Tēviņš 29.5-34 kg

SUŅA ATTĪSTĪBAS STADIJAS

Lai arī suņi un cilvēki daudzus gadus ir dzīvojuši vienkopus, šī saite, kas mums ir ar suņiem, jāatjauno ar katru kucēnu. Cilvēka un suņa draudzības saites nav iedzimtas, bet var uzskatīt, ka tendence un spējas veidot šādas saites, iespējams, ir iedzimtas. Suņa un saimnieka savstarpējās attiecības ir kaut kas īpašs, bet, kā jebkuras attiecības, tās neizveidojas automātiski. Lai saprastu, kad un kā veidojas šīs attiecības starp suni un saimnieku, ir jāsaprot, ka suns ir īpašs indivīds, un viņš nav persona spalvainā suņa terpā.

Ģimenes un grupas
Pirms tūkstoš gadiem, iespējams, pirmais mājas suns ir bijis vilks. Vilki ir sociāli indivīdi, kas dzīvo un dzīvojuši parasti barā, ko var uzskatīt par lielu ģimeni. Citreiz tā var sastāvēt no dominējoša vīriešu kārtas pārstāvja un dominējošas sieviešu kārtas pārstāvja (parsti vienīgie audzinātāji) vai arī kāds padotais pieaugušais vilks, jaunāks vilks un kucēns. Šī ir ļoti harmoniska grupa, kas kopā medī, kopā rotaļājas, aizsargā savu teritoriju pret iebrucējiem u.t.t. Parasti nesaskaņas parādās, kad notiek izmaiņas bara hierarhijā. Ja kādu statusu ieņēmis pieaugušais vilks vai nu mirst vai kāda cita iemesla dēļ pamet baru, vai arī jaunais vilks mēģina pārņemt dominējošo pozīciju, var rasties izmaiņas bara hierarhijā un, piemēram, jaunais vilks ieņem dominējošo vietu.
Mājas suņi ļoti labi pielāgojas mūsu dzīves stilam, jo mēs arī dzīvojam grupās, lai arī mūsu grupu sauc ģimene, nevis bars. Varbūt salīdzinājums nav tas labākais, jo bieži ģimenēs ir lielāks haoss no hierarhijas viedokļa nekā vidusmēra vilku barā. Mēs bieži neesam pastāvīgi (kosekventi) savos sociālās uzvedības noteikumos - mēs ļaujam sunim nākt istabā ar tīrām kājām no āra, bet uzbrēcam viņam lai neiet iekšā, ja kājas ir dubļainas. Mūsu balss reizēm saka vienu, bet ķermeņa valodā mēs paužam ko citu. Varētu teikt, ka tikpat daudz cik mēs nesaprotam suni, tāpat arī suns nesparot mūs, jo bieži ar savām darbībām un nepastāvīgiem aizliegumiem, te atļaujot, te aizliedzot kaut kur sunim ieiet vai neieiet, mēs viņa radam apjukumu. Suņiem cilvēks bieži ir neizprotama, mulsinoša būtne. Varbūt šis piemērs nedaudz parāda suņa un cilvēka attiecības, bet atcerēsimies, ka no sociālās uzvedības viedokļa ģmene ir ļoti atšķirīga no vilku bara.

No dzimšanas līdz 4 nedēļu vecumam.
Pirmajās trijās dzīves nedēļās ģimene un bars jaunā Zelta Retrīvera dzīvē nav nozīmīgi. Vienīgais un svarīgākais šinī dzīves posmā mazulim ir tikai un vienīgi rūpīgā suņa māmiņa. Viņa ir galvenais barības, siltuma un drošības avots.
Četru nedēļu vecumā mazuļa vajadzības aizvien vēl centrētas uz suņa mmmu, bet viņa brāļi un māsas sāk ieņemt nozīmīgāku vietu mazā kucēna dzīvē. Tie dod siltumu un nedaudz drošību brīdī, kad māte atstāj jauno sunīšu guļvietu. Šinī periodā sunītis mācās ar maņu palīdzību sekot skaņām un fokusēt acis. Viņa ziņkārība par apkārt notiekošo palielinās un viņš sāk apgūt jaunus apvāršņus ārpus savas migas. Gādīgā suņa mamma sāk disciplinēt savus bērnus un viņas instinktīvie norādījumi mazajiem sunīšiem ir vitāli svarīgi sunīšu nākotnei, lai izprastu bara disciplīnas nozīmi un apgūtu jaunas iemaņas dzīves laikā. Arī mēs varam pamācīties, kā pareizi labot sunīša uzvedību, skatoties uz gādīgo suņa mammu, kad kāds kucēns iekož mammai par stipru, seko ātra, asa un taisnīga uzvedības korekcija, kas tiek atkārtota no jauna nekavējoties tiklīdz mazulis atkal uzvedas nepareizi. Katrai šādai uzvedības korekcijai gādīgā suņu māte seko ar mīlestību uz saviem kucēniem un nekad netur ļaunu prātu par kucēna palaidnībām. Šajā vecumā sunītis iemācās atšķirt mātes rūpes no cilvēku rupēm.

No 5. līdz 7. nedēļai
Zeltainais mazulis šajā dzīves periodā pārdzīvo milzīgas izmaiņas. Viņš iemācās atpazīt cilvēkus un balsis. Viņs aizvien vairāk laika pavada, rotaļājoties ar saviem brāļiem un māsām. Plūcoties ar brāļiem un māsām, sunītis iemācās, kā dzīvē tikt uz priekšu, kad rotaļas kļūst pārāk skarbas, kad būtu jākļūst pakļāvīgākam un kad lietas jāuztver nopietni. Gādīgās suņu mammas norādījumi šajā dzīves posmā māca mazajam zeltainim atzīt disciplīnu, labot savu uzvedību ar mīlestību.

Šis ir īstais laiks, lai kucēns satiktos ar citiem cilvēkiem. Audzētājam vajadzēt kontrolēt apciemojumus, lai pret kucēnu neizturētos pārāk rupji un neizbiedētu, protams, bet draudzīga attieksme un rotaļa palīdzēs kucēnam biedroties ar cilvēkiem.

Laiks ir būtisks
Ja kucēnu atņem viņa mātei un brāļiem šajā laikā, viņam var rasties uzvedības problēmas. Viņam var būt grūtības attiecībās ar citiem suņiem, viņi nespēj pieņemt noteikumus un disciplīnu, vai arī baiļu dēļ kļūst pārlieku kautrīgi vai agresīvi.

8. nedēļa
Dzīves astotā nedēļa vairumam kucēnu ir tāds kā baiļu laiks. Pieaugot kucēni pārdzīvo vairākus baiļu periodus, un šis ir viens no tiem. Lai gan tradicionāli šajā laikā vairums kucēnu dodas uz savām jaunajām mājām, patiesībā viņi daudz iegūtu, ja vēl nedēļu paliktu kopā ar mammu un brāļiem. Ja kucēns atstāj sava audzētāja māju dzīves astotajā nedēļā un nobīstas no brauciena ar mašīnu, bailes braukt mašīnā viņam var saglabāties visu atlikušo mūžu. Tas pats attiecas uz viņa jauno māju, jaunajām skaņām mājā, braucienu pie veterinārārsta vai jebko citu, kas varētu kucēnu nobiedēt.

No 9. līdz 12. nedēļai
Mazais zelta retrīvers var pārcelties uz savu jauno māju jebkurā laikā no devītās līdz divpadsmitajai nedēļai. Šajā vecumā viņš ir gatavs veidot pastāvīgas attiecības. Izmantojiet to un pavadiet laiku kopā ar kucēnu, spēlējoties ar viņu, apmīļojot un iedrošinot izpētīt viņa jauno pasauli. Māciet kucēnam viņa vārdu spalgā balsī, jo īpaši brīžos, kad viņš jau dodas jūsu virzienā. (Nekad nerājiet viņu, saucot vārdā!) Iedrošiniet kucēnu jums sekot, atkāpjoties no viņa un paglaudot savu kāju vai sasitot plaukstas.

Socializācija
No devītās līdz divpadsmitajai nedēļai ļoti svarīga ir socializācija. Socializācija nenozīmē tikai kucēna iepazīstināšanu ar citiem cilvēkiem, suņiem, trokšņiem un skaņām. Tas nozīmē gādāt, lai visas šīs parādības nenobiedētu mazo zelta retrīveru un lai viņš ar tām iepazītos pakāpeniski. Piemēram, pēc tam, kad mazais zelta retrīvers tiek vakcinēts (apjautājieties vetārstam), aizvediet viņu uz zooveikalu, kad jūs braucat pēc pārtikas. Šajā braucienā jūs varat arī apgūt kucēnu kāpt pa kāpnēm, staigāt pa slidenām grīdām un iziet cauri automātiskajām durvīm. Ja ar to visu iepazīstina pakāpeniski, iedrošinot kucēnu un atkārtojot pa visu pilsētu, viņš aug pašpārliecināts un sabiedrisks.

Šajā laikā attīstās bara instinkts, un jūs varat izmantot šo vecumposmu, lai iemācītu savam kucēnam viņa vietu ģimenē. Katru dienu lieciet saviem tuviniekiem pagriezt kucēnu uz muguras un pamasēt viņam punci. Šis vingrinājums šķiet ļoti vienkāršs, bet, atsedzot savu vēderiņu, viņš ieņem pakļāvīgu pozu attiecībā pret ģimenes locekļiem. Kad mamma viņu bāra, kucēns apgriezās uz muguras un atkailināja vēderiņu mammas priekšā; šajā brīdī viņš to darīs jūsu priekšā.

Kad jūsu kucēnam ir 11 un 12 nedēļas svarīgāka kļūst disciplīna. Mīlestība, uzmanība un drošība vēl aizvien ir būtiskas, bet jūsu kucēns tagad ir gatavs mācīties mājas galvenos noteikumus. Šajā brīdī neļaujiet viņam darīt jebko, piemēram, čiept pārtiku, lekt virsū cilvēkiem vai lēkt lejā no mēbelēm – visu, ko jūs negribat, lai viņš darītu vēlāk, būdams pieaudzis.

Ķeršana
Sāciet spēles ar ķeršanu un nešanu atpakaļ šajā vecumā. Pametiet mantiņu apmēram divu metru attālumā un lieciet viņam skriet pakaļ. Kad kucēns sagrāb mantiņu, sauciet viņu atpakaļ. Priecīgi paslavējiet viņu, kad kucēns to atdod jums. Ja viņš bēg un pārvērš spēli par piesavināšanos, pārtrauciet šo spēli. Nedzenieties viņam pakaļ! Ļaujiet viņam saprast, ka viņam jāspēlē pēc jūsu noteikumiem. Dzīšanās pakaļ bumbai vai mīkstam lidojošam šķīvītim var būt labs vingrinājums jūsu kucēnam, liekot pamatu veiksmīgām darba attiecībām vēlāk.

No 13 līdz 16 nedēļai
No 13 līdz 16 nedēļai jūsu kucēns mēģinās ieņemt savu vietu jūsu ģimenes barā. Konsekvence, mācot mājas iekšējos noteikumus, ir ļoti svarīga, un visiem ģimenes locekļiem vajadzētu visu darīt vienādi. Ja kucēns sajutīs mīkstu sirdi vai vājo ķēdes posmu hierarhijā, viņš to izmantos.

Kucēni ar valdonīgu personību var sākt izturēties ar pārākumu pret maziem bērniem vai rotaļlietām. Tas ir pastāvīgi jānosoda – nepieļaujiet to!

Tikšanās ar citiem cilvēkiem un suņiem, jaunas pieredzes apgūšana ir jāturpina. Gādājiet, lai šī pieredze būtu pozitīva.

No 16 līdz 20 nedēļai
Dažreiz no 16 līdz 20 nedēļai daudzi suņi pārdzīvo vēl vienu baiļu periodu, līdzīgi kā tas bija astoņu nedēļu vecumā. Lietas, kas sunim iepriekš likušās normālas, tagad var izraisīt bailes. Viena drauga zelta retrīvers izgāja viņu pagalmā un sāka riet uz dārza grilu, kas tur stāvēja tai pašā vietā jau no viņa bērnības. Tā it kā kucēns būtu tikko pamanījis grilu un nospriedis, ka tas ir biedējošs!

Bailes
Šajā baiļu periodā nepastipriniet viņa bailes. Ja samīļosiet viņu un teiksiet: „Viss kārtībā, mīļumiņ.” kucēns pieņems, ka tā ir uzslava par viņa reakciju uz bailēm. Vārdu sakot, jūs slavējat bailes. Tā vietā pieejiet pie objekta, kas viņu biedē, pieskarieties tam un sakiet kucēnam: „Skaties.” Pievediet viņu pie šī objekta, ja varat to izdarīt, kucēnu pārlieku nenobiedējot. Palīdziet viņam pārvarēt bailes, nevis pastipriniet tās.

Daudzi jauni zelta retrīveri šajā laikā atklāj arī savus sargāšanas instinktus. Ja jūsu mazais zelta retrīvers sāk izrādīt aizsardzības zīmes (ņurd, rūc, saceļ kakla spalvas), pārtrauciet viņa uzvedību, novēršot uzmanību vai pagriežot viņu projām. Ja iedrošināsiet šādu uzvedību vai pārāk asi labosiet, jūs pārlieku uzsvērsiet šo parādību, un kucēns turpinās tā darīt. Pārāk lielas uzmanības rezultātā jūsu suns izaudzis var kļūt pārāk aizsargājošs vai bailīgs. Tāpēc reaģējiet mierīgi un vienkārši novērsiet šādu uzvedību.

Pusaudža mēneši
Pusaudža laiks suņiem ir līdzīgs pusaugu vecumam bērniem. Pusaudžu vecumā bērni jūtas spēcīgi, mēģina pierādīt, ka spēj paši par sevi rūpēties, un cenšas kļūt neatkarīgi. Tai pat laikā viņi vēlas savas mājas drošību. Šīs divas pretrunīgās vajadzības, šķiet, padara dažus pusaudžus (un viņu vecākus!) pilnīgi trakus! Ar suņiem var būt līdzīgi – viņi pārbauda noteikumu robežas, lai redzētu, vai jūs uzspiedīsiet šos noteikumus. Daudzi zelta retrīveru īpašnieki saka, ka šajā vecumā viņu suņi ir „pilnīgi pārņemti ar sevi”!

Pusaugu vecums zelta retrīveriem iestājas jebkurā laikā no astoņiem līdz četrpadsmit mēnešiem, un jūs sapratīsiet, kad tas notiks! Kādu dienu jūs lūgsiet savam iepriekš mācītajam sunim apsēsties, bet viņš izturēsies tā, it kā tādu vārdu savu mūžu nebūtu dzirdējis! Jūsu agrāk tik sabiedriskais suns var sākt riet vai ņurdēt uz citiem suņiem vai arī dzenāt bērnus. Jūs iepriekš būsiet iemācījis savam zelta retrīveram nekāpt uz mēbelēm, bet šajā vecumā viņš vienalga rāpsies uz tām, bet, kad jūs liksiet nokāpt, viņš jūs ignorēs vai vēl ļaunāk – uzrūks jums!

Šajā vecumā konsekventi ir jāliek ievērot mājas noteikumi. Cerams, ka būsiet jau sācis apmācību (dresūru) – ja tā, tad jums regulāri jātrenē šīs iemaņas. Ja vēl neesat uzsākuši apmācību, dariet to – vēl nav par vēlu.

Autoritāte
Gādājiet, lai jūsu suns uzskata jūs par savu autoritāti (barvedi). Jūs to varat pastiprināt ar dažiem darbiem, ko darāt mājās. Piemēram, pa durvīm jums vienmēr jāiziet pirmajam. Dominējošais suns, vilku barvedis, jeb bara līderis vienmēr iet pirmais. Arī jāēd jums pirmajam. Pa kāpnēm jums jākāpj sunim pa priekšu – neļaujiet viņam uzskriet pa kāpnēm, tad apgriezties un skatīties uz jums.

Vēl jūs varat rīkoties tā, ka dodat viņam atļauju kaut ko darīt pat, ja viņš tāpat jau grasījās to darīt. Piemēram, ja viņš paceļ savu bumbiņu un nes to jums, lai metat, sakiet: „Malacis, ka atnesi bumbiņu.” Ja viņš noguļas pie jūsu kājām, sakiet: „Malacis, ka apgūlies.” Dodot viņam atļauju un uzslavējot, jūs iemācāt savam sunim, ka jūs esat galvenais.

Esiet pacietīgi
Svarīgi ir saprast, ka jūsu suņa uzvedība pusaudža vecumā ir dabiska – tam jāiziet cauri, lai kļūtu pieaudzis – un nav vērsta uz jums personiski. Jums arī jāatceras, ka tas pāries. Jūsu zelta retrīvers kļūs pieaudzis – kādu dienu!

Kļūstot pieauguši
Zelta retrīveri pārsvarā tiek uzskatīti par pilnīgi nobriedušiem – garīgi un fiziski – tikai no trīs gadu vecuma. Dažreiz kucītes (mātītes) nobriest agrāk, varbūt pusotra gada vecumā, un parasti suņiem (tēviņiem) vajadzīgs ilgāks laiks. Pēc pusaudžu vecuma līdz pieaugušu suņu vecumam, jūsu suns var pārdzīvot dažādus uzvedības posmus. Var iestāties vēl viens baiļu periods – parasti pusotra gada vecumā. Rīkojieties tāpat kā iepriekš – neatbalstiet sava suņa bailes, bet palīdziet pārvarēt.

Var būt vēl viens izaicinājumu periods, lai pārbaudītu, vai jūs tiešām esat saimnieks – apmēram divu gadu vecumā. Izturieties tāpat kā pusaudžu vecumā – lieciet ievērot noteikumus un slavējiet, kad viņš dara pareizi.

Dažreiz šajā laikā jūsu zelta retrīvers var kļūt īpašniecisks, aizsargājošs vai pat agresīvs. Rīkojieties tāpat kā toreiz, kad viņš bija mazāks, un dariet to pašu. Pagrieziet viņu projām, novērsiet uzmanību vai lieciet sunim darīt kaut ko citu, tikai nepārspīlējiet. Ja jūs tomēr pārspīlēsiet un pārāk stingri izlabosiet, viņš to uztvers nepareizi: „O, kaut kas nav kārtībā!” Tādējādi viņa uzvedība tikai pasliktināsies.

Kad jūsu zelta retrīvers sasniedz trīs gadu vecumu, viņš (vai viņa) tiek uzskatīts par pieaugušu. Taču kļūt pieaugušam zelta retrīveram nenozīmē, ka dzīve ir nopietna – nemūžam! Viņš var būt nopietns, kad vajag (vai arī viņš to vēlas), bet dzīve zelta retrīveram vēl aizvien ir prieka pilna! Tāpēc izbaudiet to!

APMĀCĪBA

Jūs atklāsiet, ka zelta retrīveri ir vieni no paklausīgākajām un ģimenei draudzīgākajām suņu šķirnēm. Tomēr var parādīties nevēlama uzvedība, ko bieži nosaka dabiskie instinkti. Lielākoties grūtības var novērst ar pareizu aprūpi un agrīnu apmācību.

Laimīgi nodarbināts vienatnē
Atstāti vieni, daži suņi kļūst nemierīgi un brīžiem destruktīvi. Pirms aizejiet izvingriniet suni un vienmēr atgriezieties bez steigas. Lai novērstu uzmanību, iedodiet sunim liellopa kaulu vai rotaļlietu ar dobu vidu, kas piepildīts ar ēdamo.

Draudzīgas suņu tikšanās
Jūs varat izvest savu zelta retrīveru sabiedrībā, plānojot tikšanās ar labi izdresētu suni. Ja jūsu zelta retrīvers ir bailīgs vai agresīvs, sākumā turiet abus suņus atstatu, tad, sunim nomierinoties, laidiet abus suņus tuvāk. Ļaujiet viņiem kopā pētīt apkārtni un spēlēties kā balvu par jūsu suņa savaldību, bet pārtrauciet spēles, ja suns slikti uzvedas. Pie pirmajām satraukuma vai naidīguma pazīmēm aizgrieziet sava suņa galvu un novērsiet viņa uzmanību ar mīļāko rotaļlietu. Pēc vairākām tikšanās reizēm jūsu suns dabiski izrādīs interesi, nevis bažas, tiekoties ar jauniem suņiem.
Suns draudzīgi sadzīvo arī ar citiem mājdzīvniekiem.

Iemācīties pretoties kārdinājumam
Nepieļaujiet diedelēšanu – nekad nedodiet savam zelta retrīveram barību, kamēr jūs ēdat; kāds kumosiņš par retam attīstīs šo kaitinošo ieradumu ātrāk nekā regulāra piebarošana. Ja jūsu suns diedelē, pavēliet tam nogulties un tad skatieties uz citu pusi. Kad esat beiguši ēst, atalgojiet sava zelta retrīvera paklausību ar kādu spēli un uzslavu, nevis ēdienu.

Pieņemt jaunas situācijas
Ja jūsu zelta retrīveru biedē jauna apkārtne vai skaņa, atkārtojot stimulus, kad suns ir pietiekami tālu, lai netiktu provocēts. Ar laiku samaziniet attālumu starp savu suni un satraucošo situāciju. Tāpat kā mazam bērnam parādiet sunim, ka nav no kā baidīties, vienmēr atalgojot rāmu uzvedību. Jūsu zelta retrīvers sapratīs, ka bažām nav pamata.

Zelēšanas pretlīdzekļi
Jauni, garlaicības mākti zelta retrīveri var būt ļoti destruktīvi, parasti brīžos, kad atstāti bez uzraudzības. Apstrādājiet priekšmetu, kuru suns varētu sazelēt, ar drošu, bet rūgtu aerosolu, lai objekts zaudētu pievilcību. Kad suns izpēta objektu, rūgtā garša sabojā jebkuru vēlēšanos zelēt. Dresētāji to sauc par ārstēšanu, izraisot riebumu.
Brīvi uzpūtiet šādu aerosolu uz priekšmetiem, kurus negribat redzēt sazelētus.

Tikšanās ar svešiniekiem
Zelta retrīveri var būt ļoti draudzīgi, bet ne visiem svešiniekiem patīk, kad viņus nolaiza ar slapju mēli! Ja jūsu suns ir pārāk dedzīgs, turiet viņu saitē, lai varētu savaldīt, kad atnāk ciemiņi. Viesiem ienākot, pavēliet savam zelta retrīveram „sēdēt” un „palikt uz vietas”. Lai izvilinātu vēlamu sasveicināšanās manieri, palūdziet viesim pieklust un izvairīties no acu kontakta, kamēr jūs uzmundrināt suni ar kādu kumosu.

Attiecības ar suni, kuram ir liels gribasspēks
Parasti gribasspēks nav zelta retrīveru šķirnei raksturīga problēma, bet dažreiz tēviņi var radīt problēmas. Ja jūsu suns nereaģē uz jūsu pavēlēm vai uzvedas agresīvi, atceliet visus atalgojumus, ieskaitot jūsu pieķeršanos. Neriskējiet; ja esat noraizējušies par sava zelta retrīvera uzvedību, sazinieties ar savu veterinārārstu vai vietējo suņu apmācības klubu un sarunājiet nodarbības paklausības ieaudzināšanai.

ŠĶIRNEI RAKSTURĪGĀS VESELĪBAS PROBLĒMAS

Vēlamo ŠĶIRNES īpašību selekcijas procesā uzkrāti arī daži potenciāli bīstami gēni. Līdzīgi kā citām šķirnēm, zelta retrīveriem ir pašiem savas iedzimtas medicīniskas problēmas. Traucējumi lielākoties ir saistīti ar locītavām, acīm un zarnām; liekais svars ir papildus problēma.

Gūžas displāzija (lasiet arī Doc. O. Kozindas interviju sadaļā VETĀRSTA VIEDOKLIS par to, ko varētu darīt lai novērstu GD attīstību)
Šī gūžas locītavu slimība ir iedzimta predispozīcija uz iespēju šai slimībai attīstītiesun daļēji saistīta ar lieko svaru, vai arī pārāk spraigu aktivitāti vai neadekvātu fizisko slodzi bērnībā. Suņiem bez iedzimtas predispozīcijas uz šo slimību neveidojas GD.Bojājuma pazīmes ir vārgi augšstilba muskuļi un grūtības piecelties. Smagos gadījumos suņi lec kā zaķi, lai mazinātu sāpes. Veterināru asociācijas un suņu klubi izstrādājusi noderīgu gūžu pārbaudes metodi.

Normālas gūžas
Gūžas locītava ir šarnīrsavienojums. Veselīgām gūžām augšstilba kaula galviņa (lode) ērti un stingri ieguļ gūžas kaula iedobumā.

Displastiskas locītavas
Šajā rentgena uzņēmumā redzams zelta retrīvers ar smagu gūžu displāziju – gūžu iedobumi ir sekli, bet augšstilba kaulu lodes – abrazīvas. Berze starp abiem kustoties izraisa sāpes.

Iedzimtas acu slimības
Zelta retrīveriem pastāv risks saslimt ar divām iedzimtām acu slimībām, kuru rezultātā var iestāties aklums: katarakta un progresējoša tīklenes atrofija – tā ir vecuma slimība, kad tīklene „atmirst”. Šķirnes suņiem vajadzētu regulāri pārbaudīt, vai nav bojāta acs tīklene, jebšu arī citas novirzes. Drīz ar DNS analīzēm būs iespējams noteikt šo slimību individuālos pārnēsātājus.

Lēcu aizmiglošanās
Šim sunim ir katarakta, kas bojā redzi. Lai gan sāpju nav, kādreiz tīrās lēcas kļuvušas duļķainas un gaismas necaurlaidīgas. Dažos gadījumos bojāto redzi var atjaunot ar operācijas palīdzību.

Veselības pārbaužu nozīme

Visi apzinīgie suņu audzētāji piedalās akreditētās pārbaužu programmās, kuras bieži īsteno suņu klubu apvienības un veterinārārstu asociācijas, lai nodrošinātu jauno kucēnu saimniekus ar iespējām, ka sunīsa vecāki ir veseli un jaunie Zelta Retrīvera saimnieki saņemtu veselu suni no veseliem vecākiem,k urus audzina pieredzējuši un godīgi suņu audzētāji. Viņi varēs izsniegt sertifikātus, kas apliecina, ka sunim nav iedzimtu acu slimību, un salīdzinoši novērtē jebkuras gūžu anomālijas. Vairākās valstīs suņu klubi pārbauda anatomiskos, uzvedības un iedzimtos faktorus, klasificējot suņus sekojoši: „ieteicams vaislai”, „piemērots vaislai” vai „nepiemērots”.

Citas zelta retrīveriem raksturīgās problēmas

Lai gan zelta retrīveru vidējais mūža ilgums ir 13-15 gadi – lielāks nekā jebkurai līdzīgu izmēru ŠĶIRNEI – viņi tomēr ir uzņēmīgi pret dažādām iedzimtām slimībām. Profilakse var būt rūpīgs darbs pie ŠĶIRNES, bet gadījumos, kad tas nelīdz, jūsu vetārsts ieteiks ārstēšanas metodes un konsultēs diētas jautājumos. Liekais svars ir papildus slodze jūsu zelta retrīvera ķermeņa konstitūcijai.

Osteohondroze
Šī slimība, kas tiek aizvien biežāk diagnosticēta – locītavu skrimšļu „atmiršana” – pirmoreiz parādās kucēniem četru līdz astoņu mēnešu vecumā. Tā var attīstīties jebkurā locītavā, bet zelta retrīveriem visbiežāk tā ir elkoņa locītavā, kad sāpju dēļ rodas kustību traucējumi, kas vēlāk pāriet artrītā. Slimības cēloņi ir ģenētiski, kā arī izjaukts hormonu līdzsvars, nepareiza diēta un vingrinājumi. Slimību diagnosticē ar rentgena palīdzību, bet ārstē, ķirurģiskā ceļā izņemot peldošo skrimsli no locītavas.

Kurlums
Vecākiem zelta retrīveriem nereti iestājas kurlums. Artrīts bojā vidusausi, un signālu pārraide uz galvas smadzenēm pakāpeniski samazinās. Par laimi zelta retrīveri viegli apgūst zīmju valodu.

Zarnu kairinājuma sindroms
Zelta retrīveriem biežāk nekā citām šķirnēm ir sastopams kolīts – resnās zarnas iekaisums – ko lielākoties izraisa pārtika. Suņiem ar šādu traucējumu bieži ir caureja ar gļotām un pa retam arī asinīm, kā arī vemšana. Vetārsta parakstīti medikamenti līdz ar stingru diētu atvieglo šo problēmu.

KOPĒJĀS PROBLĒMAS SUŅIEM

Visi suņi ir uzņēmīgi pret iekšējiem un ārējiem parazītiem, un zelta retrīvers nav izņēmums. Ausu infekcijas un ādas slimības ir kopīgas visai šķirnei, tāpat kā traumas no pārliecīgas košļāšanas un ceļgalu sastiepumi – jo īpaši veciem zelta retrīveriem ar lieko svaru.

Izplatītākie parazīti
Parazīti ir neizbēgama parādība, bet tos var apkarot ar insekticīdiem. Mājās vienmēr pārbaudiet zelta retrīvera kažoku, vai tur nav blusas, ērces vai kašķis, jo tie visi kairina ādu.

Blusu invāzija
Šis izplatītais kaitēklis iekožot izdala siekalas, kas kairina ādu un liek kasīties. Izmantojiet jūsu vetārsta ieteiktos pretblusu līdzekļus.

Iekšējie parazīti
Suņa zarnas, plaušas un sirds var kļūt par ideālu mājvietu parazītiem. Ārējās pazīmes tam ir rets spalvojums un kucēniem izplatīts uzpūties vēderiņš.

Tipiskas suņu sūdzības

Jebkurai suņu ŠĶIRNEI veselības problēmas ir novēršanas. Profilakse vienmēr ir labāka nekā ārstēšana. Regulāri pārbaudiet sava suņa zobus un ādu, sevišķi uz ausīm un starp pirkstiem, vediet viņu vakcinēties, pareizi barojiet,lai nav liekais ķermeņa svars (aptaukošanās), nepārslogojiet sunīti ar fiziskām aktivitātēm agrīnā vecumā.

ŠĶIRNES STANDARTS

Šķirnes standartu izmanto katras valsts vadošais suņu audzētāju klubs, lai aprakstītu ideālu zelta retrīveru. Izstādēs suņi tiek vērtēti pēc šī fizisko īpašību, uzvedības un personības iezīmju oficiālā indeksa, kas raksturo „ideālu” šķirnes īpatni.

Zelta retrīvers
Sporta grupa
(pēdējās izmaiņas veiktas 1990. gada septembrī)
Izdevis Amerikas Zelta Retrīveru Klubs (A/S)
Apstiprinājis Amerikas Suņu Audzētāju Klubs
Autorizēta publikācija

Vispārējs raksturojums
Simetrisks, spēcīgs, aktīvs suns, proporcionāli un labi veidots, nav neveiks, bez garām kājām, ar laipnu sejas izteiksmi un draudzīgu, modru un pašpārliecinātu personību. Sākotnēji radīts kā medību suns, tas savas spēj demonstrē grūtos darba apstākļos. Vispārējam izskatam, līdzsvaram un ātrumam jāpievērš vislielākā uzmanība.
Trūkumi: Jebkura novirze no aprakstītā ideāla uzskatāma par trūkumu, jo tas traucē ŠĶIRNES mērķim un ir pretrunā ar ŠĶIRNES raksturojumu.

Lielums, proporcijas, stingrums
Tēviņa augstums pie skausta 58-61 cm, bet mātītes 55-57 cm. Suņi, kuru augums par vienu collu ir novirzījies no normas, ir attiecīgi jāsoda. Novirzes vairāk par vienu collu no standarta nozīmē, ka suns ir jādiskvalificē. Garumam no krūšu kaula līdz astes pamatnei jābūt mazliet lielākam nekā augstumam, attiecībā 12:11. Svars suņiem ir 29.5-34 kg, bet kucēm – 25-29.5 kg.

Galva
Galvaskausa daļa plata, mazliet izliekta uz sāniem un uz priekšu, neizceļoties piereskaulam (pierei) vai pakauša kaulam (pakausim). Ieliekums starp acīm, kur savienojas deguna kauls ar galvaskausu, ir izteikts, bet ne dziļš. Seja ir dziļa un plata, gandrīz tikpat gara kā galvaskauss. Purns (galvas daļa acu priekšā, deguna kauls, nāsis un žokļi, seja) profilā ir taisns, vienmērīgi un spēcīgi saplūstot ar galvaskausu. Skatoties profilā vai no augšas, pie pamatnes tas ir nedaudz dziļāks un platāks nekā degungalā. Nav smagnēju augšlūpu. Ūsu izraušana ir atļauta, bet nav izplatīta parādība.
Acis – draudzīga un gudra izteiksme, vidēji lielas, ar tumšiem, cieši piegulošiem plakstiņiem, krietni atstatu un mēreni dziļi izvietotas. Krāsa ieteicama tumši brūna, arī vidēji brūna ir pieņemama. Ieslīpas acis un šauras, trīsstūrainas acis bojā pareizo sejas izteiksmi, tāpēc tiek uzskatītas par defektu. Skatoties taisni uz priekšu, acu baltumi nav redzami. Suņi ar izteiktām acu plakstiņu un skropstu anomālijām (piemēram, trichiasis, entroption, ectroption, distichiasis) ir izraidāmi no ringa.
Ausis – diezgan īsas, priekšējā mala piestiprināta vairāk uz aizmuguri tieši virs acs un cieši pieguļ pie vaiga. Zemas, dzinējsuņiem līdzīgas ausis uzskatāmas par defektu.
Deguns – melns vai brūngani melns, lai arī aukstā laikā paliek nedaudz blāvāks. Rozā deguns vai deguns ar izteiktu pigmentācijas trūkumu uzskatāms par defektu.
Zobi – „šķēru” sakodiens, kurā apakšējo zobu ārmala saskaras ar augšējo zobu iekšmalu. Nepareizs sakodiens, kad apakšējie priekšējie zobi ieguļ aiz augšžokļa priekšējiem zobiem, kad mute ir ciet vai augšžokļa priekšējie zobi pārklājas un nesaskaras ar apakšžokļa priekšējiem zobiem, kad mute ir aizvērta, nozīmē diskvalifikāciju.

Kakls, plecu daļa, ķermenis
Kakls – vidēji garš, pakāpeniski saplūst ar labi izvietotu muguras plecu daļu, piešķirot spēcīgu, muskuļotu izskatu. Neapstrādāta, dabiska spalvu apkakle (gara, bieza spalva ap kaklu). Nav redzama rīkle. Muguras līnija spēcīga un līdzena no skausta (augstākais punkts uz ķermeņa, tūlīt aiz kakla), nedaudz nolaideni krusti (sauc arī par astes daļu – muguras daļa no iegurņa sākuma līdz astes pamatnei) gan stāvot, gan kustoties. Nolaidena muguras līnija, muguras izliekums uz iekšu jostasvietā vai velvēta muguras līnija starp skaustu un gūžas kaulu. Plakani vai ļoti izliekti krusti uzskatāmi par defektu.
Ķermenis – labi līdzsvarots, īss (ķermeņa daļa starp ribām un iegurni ir īsa), platas krūtis.
Krūtis starp priekškājām ir vismaz cilvēka plaukstas platumā, ieskaitot īkšķi, ar labi attīstītu krūšu kurvi priekšā. Krūtsgabals (ķermeņa priekšējā daļa zem krūšu kurvja starp priekškājām) stiepjas līdz elkonim. Ribas ir garas, labi izliektas, bet ne mucveidīgas, stiepjas labu gabalu uz aizmuguri.
Jostasvieta (ķermeņa daļa abās pusēs mugurkaulam no pēdējās ribas līdz iegurnim) ir īsa, muskuļota, plata un dziļa, ar nelielu slīpumu no ribām līdz iegurnim. Plakani vai nolaideni krusti uzskatāmi par defektu.
Aste – labi veidota, bieza un muskuļota pie pamatnes, turpinot krustu dabisko līniju. Astes kauli stiepjas līdz paceles cīpslai (pēdas pamatne vai pakaļkājas kauli, kas veido locītavu starp apakšstilbu un pēdas apakšdaļu), bet ne garāka. Vienmēr tiek nēsāta priecīgi, taisni vai nedaudz uzliekta uz augšu, bet ne ritenī sagriezta vai starp kājām.

Priekšdaļa
Muskuļota, labi koordinēta ar aizmugures daļu, ļauj brīvi kustēties. Lāpstiņas garas un novietotas uz muguras, nedaudz satuvinātas pie skausta. Augšdelms izskatās aptuveni tikpat garš kā lāpstiņas, atbīdot elkoņus atpakaļ vienādā garumā ar lāpstiņām, tuvu ribām – nav vaļīgi. Kājas, skatoties no priekšpuses, taisnas ar labiem kauliem, bet ne lieliem. Vēzīši (priekškāju daļa starp delnas pamatni un pirkstiem) īsi un spēcīgi, nedaudz nolaideni, bet neliecina par vājumu. Rudimentāros pirkstveida izaugumus (piektais pirksts kājas iekšpusē) priekškājām var nogriezt, bet parasti tie tiek atstāti.
Pēdas – vidēji lielas, apaļas, kompaktas, ar izteiktām locītavām un biezu pēdas apakšu. Lieko spalvu var apgriezt, lai parādītu dabisko izmēru un kontūru. Plakana pēda ar izplestiem pirkstiem vai zaķu pēdas uzskatāmas par defektu.

Muguras daļa
Plata un spēcīgi muskuļota. Krusti profilā nedaudz nolaideni; iegurņa kauls nedaudz slīpāks (aptuveni 30 grādu leņķī). Dabiskā stājā augšstilbs (augšstilba kauls) savienojas ar iegurni aptuveni 90 grādu leņķī. Pakaļkājas locītava starp augšstilbu un apakšstilbu – suņa celis – ir skaidri izliekts, paceles cīpslas stiepjas uz leju ar īsiem, spēcīgiem vēzīšiem. Skatoties no aizmugures, kājas ir taisnas. Govju paceles cīpslas (kad cīpslas pagriežas uz iekšu tuvāk viena otrai), izplestas paceles cīpslas un stīvas cīpslas (nespēja kustoties iztaisnot aizmugures kāju) uzskatāmi par defektiem.

Kažoks
Blīvs un ūdens noturīgs, ar labu pavilnu. Ārējais spalvojums stingrs un elastīgs – ne raupjš, ne zīdains, atrodas cieši pie ķermeņa, var būt taisns vai viļņains.
Neapstrādāta dabiska spalvu apkakle; garāka spalva priekškāju aizmugurē un ķermeņa apakšdaļā; biezāka spalva kakla priekšdaļā, augšstilbu aizmugurē un astes apakšpusē.
Kažoks uz galvas, ķepām un kāju priekšā ir īss un līdzens. Garāka spalva, izspūrusi spalva, kā arī ļengana, mīksta spalva ir ļoti nevēlama. Spalvu uz pēdām var apgriezt un lieko spalvu izķemmēt, bet kažoka dabisko izskatu vai formu nedrīkst apcirpt un griezt.

Krāsa
Sulīgi zeltīts tonis dažādās nokrāsās. Spalvojums var būt gaišāks par pārējo kažoku. Izņemot nosirmojušu spalvu uz sejas vai ķermeņa vecuma dēļ, par jebkurām baltām zīmēm, izņemot dažas baltas spalvas uz krūtīm, jāuzliek sods, atkarībā no to izplatības. Pieļaujamos gaišākos toņus nedrīkst sajaut ar baltām zīmēm. Ļoti bāla vai ļoti tumša ķermeņa krāsa nav pieļaujama. Nevajadzētu norakstīt gaišu kucēnu, kura krāsa solās kļūt tumšāka pieaugot. Pamanāmi melni vai citas krāsas plankumi spalvā ir nopietns defekts.

Gaita
Rikšojot gaita ir brīva, līdzena, spēcīga un labi koordinēta, labi izstiepta. Skatoties no jebkuras puses, kājas neliek ne uz iekšu, ne uz āru, kājas arī nekrustojas un nepinas viena gar otru. Ātrumam palielinoties, pēdas tuvojas centrālajai līdzsvara līnijai. Ieteicams suņus demonstrēt garā saitē, lai parādītu viņu patieso gaitu.

Temperaments
Draudzīgs, uzticams, var paļauties. Ķildīgums vai agresivitāte pret citiem suņiem vai cilvēkiem normālās situācijās vai biklums un satraukums bez atļaujas neatbilst zelta retrīvera raksturam. Šāda uzvedība ir jāsoda, atkarībā no tās pakāpes.

Diskvalifikācija
1. Novirze augumā no standarta. 2. Nepareizs sakodiens.