Zelta retrīvers – uzticams mednieka palīgs.


Ciemos pie Jana un Maudas Tornblommiem
Īsi par Field Trials Zviedrijā.
Zviedrijā suņu audzēšanai un attīstībai ir daudz senākas tradīcijas nekā Latvijā. Arī iespējas patreiz nodarboties suni ir daudz lielākas salīdzinājumā ar Latviju. Ar to es gribu teikt, ka Latvijā ar suņu sportu u.c. aktivitātēm kopā ar suni laikam nodarbojas mazāk cilvēki tāpēc, ka nav laiks un reāli ir tikai dažas vietas, kur var nodarboties, piem., ar Agility. Līdz šim vairāki cilvēki man bija apgalvojuši, ka zelta retrīvers nevar būt medību suns. Apciemojot Jana un Maudas Tornblommu ģimeni, es pārliecinājos par pretējo. Ar saviem suņiem katru gadu viņi ir guvuši panākumus Zviedrijas un citu valstu Field Trials sacensībās. Field trials sacensībās vienkārši runājot un abstrahējoties no šo sacensību noteikumiem, nolikuma un norises, ir suņa medību dziņu izmantošana - kā katrs suns atrod medījumu, ātrums, precizitāte un sadarbība ar saimnieku, kā suns meklē un atnes medījumu no ūdens. Sunim vienā reizē atkarībā no tā kādā klasē suns startē ir jāatrod vairāki „nomedītie” putni gan laukā, gan ūdenī. („nomedītie” ieliku pēdiņās, jo tie ir jau iepriekš medīti putni, piem., no fazānu fermām, pīļu fermām, vai sanitāri medīti putni papildus par to var palasīt šeit). Vēl viens no kritērijiem, ko skatās tiesnesis šinīs sacensībās ir tas, vai suns ar saviem zobiem nav pārāk daudz sabojājis medījumu to atnesot ar zobiem – t.i. – vai nav pārāk stipri sakosts. Šīs sacensībās notiek dažādās grupās – (Field trial Competition class, Open Class, Champion Class, Veteran class) – šajos testos un sacensībās var piedalīties arī suņi no ārzemēm - arī no Latvijas - te ir papildus info.
Tornblommu ģimenes suņi VIDEO(wmv, 333kb)

Visi šie 7 suņi arī daudz praktiski palīdz medībās, gan no ūdens un krūmiem iznesdami medījumu, gan iedami pa tā pēdām. Un Zviedrijā, lai Zelta Retrīvers iegūtu čempiona nosaukumu, tam ir jābūt ieguvušam labus panākumus Field trials sacensībās un arī jāgūst augstākā atzinība suņu izstādē. Un tas kā redzēju un dzirdēju nav nemaz tik vienkārši. Un viss ir ar domu, lai audzētāji pilnveidotu katras suņu šķirnes raksturīgās īpašības.
Zelta retrīvers ir suns, ko var viegli apmācīt un kam ir iedzimta īpašība pienest klāt saimniekam dažādus priekšmetus („medījumu”). Šī īpašība ir kopīga visām retrīveru šķirnēm (retrieve – no angl. val. ‘atnest’) un to veiksmīgi izmanto arī, lai attīstītu medību dziņu. Protams, suņa vēlmi un šo īpašību neattīstot, tā var izzust, un tad, iespējams retrīveri kļūs vislabākie un draudzīgākie kompanjoni ģimenē, kam patīk aktīva atpūta un kas piekopj aktīvu dzīvesveidu un kas tāpat būs gatavi iepriecināt savus saimniekus. Zelta retrīveriem laikam ir iedzimta patika iepriecināt saimnieku un citus. Kad ierados ciemos, man tika atnesta kurpe.
Sākumā, rotaļājoties ar kucēnu, tam „medījums” netiek atņemts, bet ļauj vēl paspēlēties. Kad suns to palaiž vaļā, tas atkal tiek ieinteresēts meklēt. Un tā ir ar visu, ko suns atrod. Saimnieks māca, kas ir labs un kas – slikts, lai kucēns sāktu uzticēties. Bieži cilvēki suni piesauc, kad tas atradis kaut ko sliktu, un pēc tam, kad suns atradumu pienes klāt, tas tiek atņemts. Ar šādu rīcību apspiežam suņa vēlmi mūs iepriecināt kaut ko atnesot. Vienmēr par atnesto priekšmetu sākumā jāuzslavē.
Kā jebkuru apmācību jāsāk ar pašu vienkāršāko – vispirms sunim iemāca pamat komandas – „blakus”, „guli” u.tml. – tā, lai dzīvnieks klausa piesaukšanai ar prieku. Lai apmācību būtu sekmīga, sunim jābūt pozitīvai interesei. Izmantojama medījuma imitācija – sākumā viena, ko suns atnes kā aportu, vēlāk vairākas, kas sunim jāatrod. Tās tiek izmētātas pa pļavu. Ja sākumā suns atnes vienu vai divas no piecām, saimnieks jau priecājas. Vēlāk, kad suns labi darbojas pa pļavu, šīs medījuma imitācijas jau var izmētāt pa mežu un tad likt, lai meklē. Tālāk tās tiek aizstātas ar reālāku medījumu, meklēšanu ūdenī.
Galvenais apbalvojums par pareizi izpildītu komandu ir uzslava. Taču svarīgi ir suni nepārslogot. Vairāk nekā vienu gadu vecajiem suņiem saimnieks lika meklēt medījuma imitācijas ne ilgāk par 10 minūtēm – viss beidzās brīdī, kad sunim vēl aizvien bija ļoti izteikta interese kaut ko darīt, tādejādi sunim saglabājot pozitīvas emocijas un vēlmi darboties.
Pirms sūtīt suni meklēt „medījumu”, vispirms ap kaklu jāapliek siksniņa, lai panāktu, ka suns sēž blakus. Kad aizmests aportējamais priekšmets, suni var sūtīt meklēt, un tad dzīvniekam šķiet, ka tiek kontrolēts. Tomēr siksniņa ap kaklu ir tikai aplikta. Tā tiek palaista vaļā, tiklīdz suns skrien prom. Drīz jau tas atkal ir atpakaļ un ar nepacietību gaida, kas jādara tālāk. Video (wmv, 2 301 kb)
Kā jau minēju, Zviedrijā medību testos izmanto iepriekš nomedītus putnus – kad atskan šāviens, no krūmiem tiek izmests „medījums”. Šajos medību testos tiek vērtēts arī, vai suns atnesto „medījumu” nav pārāk stipri saspiedis ar zobiem. Šādu rīcību ir ļoti grūti izskaust – tāpat kā bailes no šāviena trokšņa.
To, ka suņi ir apguvuši pamat paklausību, varēja redzēju, kad no voljēra tika izlaisti divi suņi, tos pasaucot vārdā. Tikmēr pārējie pacietīgi gaidīja savu kārtu. Arī apmācībā darbs vienlaicīgi notika ar vienu suni. Un tas, ka šie suņi guvuši atzinību tieši medību testos jeb Field trials, mājās varēja redzēt vairāku gadu sakrātajos apbalvojumos par uzvarām medību testos ne tikai starp zelta retrīveriem...
Kā stāstīja Jans, bijis gadījums, kad kāds no viņa suņa pēcnācējiem, kas medību testos bija ieguvis juniora čempiona titulu, saimnieks gribēja sava paziņas sunim – nedaudz vecākam zelta retrīveram – iemācīt nebaidīties no šāvieniem, bet notika pretējais. Jaunais suns pēc šāviena aizskrēja pēc medījuma, vecākais nobijās tāpat kā citās reizēs, bet tam tika rādīts, ka tas nav nekas slikts un nav jābaidās. Kad atskanēja otrs šāviens, pēc kura vecākajam bija jādodas pēc medījuma, jaunais redzēja pieredzējušākā sugas brāļa bailes, un pēc šīs reizes arī jaunais sāka baidīties no šāviena trokšņa. Tas gan vēlāk individuālā apmācības procesā tika labots, taču piemērs parāda, cik svarīgi apmācībā izmantot tikai vienu suni sākumā, lai nozustu koncentrācija.
Ejot ar suņiem pastaigāties, gan nekāda apmācība nenotiek. Arī priekšmeti, kas tiek izmantoti apmācībā, netiek turēti sunim pieejamā vietā. Kad nodarbību laikā suns ir atnesis aportējamo priekšmetu, sākumā to uzslavē, samīļo, noglauda un tikai pēc tam paņem rotaļlietu, nevis otrādi. Lai sākumā tas notiek neuzkrītošāk, vienu roku apliek sunim ap kaklu un aportu paņem nevis no priekšas, bet no otras puses – it kā dzīvnieku noglaudot.   Ja dara otrādi, tad nākamajā reizē suns aportu var nomest zemē, un tas nav pareizi – tas jāatdod rokās un sunim jājūt, ka saimniekam tas sagādā prieku – domāju, ka šī bilde, to visu pasaka bez komentāriem -
Sarunā ar šo zelta retrīveru saimnieku aizdomājos par dažām apmācības niansēm. Runājām par to, vai arī medību suņiem ir svarīgs izteikti labs acu kontakts. Uz to suņu saimnieks atbildēja, ka pīļu medībās tas var pat traucēt, jo tur suns medījuma meklēšanai izmanto gan acis (vērojot, kur nokrīt medījums), gan savu degunu. Ir bijuši gadījumi, kad sunim, kas iepriekš ar labiem panākumiem piedalījies Obedience sacensībās un kam acu kontakts ar saimnieku ir nepieciešams ātrai un precīzai komandas izpildei, tas var būt traucējoši medību testos, kur sunim pēc šāviena jāvēro apkārtne un jāatnes medījums – t.i. jāizmanto gan deguns, gan acis medījuma meklēšanā.
Par suņu sadzīvi pie Jan un Maud Tornblommiem
Suņi dzīvo savā voljērā tieši blakus mājai – tie pa dienu tiek bieži izlaisti no vooljēra, bet prom no mājas neskrien – tie ir turpat blakus saviem saimniekiem. Sadzīves apstākļi visiem 7 suņiem bija, man šķiet, ideāli – suņi pārsvarā uzturas savā voljērā pie mājas un tiem ir atļauts ienākt mājas preikštelpā un virtuvē. Par suņu disciplinētību varēju pārleicinātis arī, kad visi 7 tika baroti – katram sava bļodiņa un katrs pa kārti vārdā tika piesaukts noliekot bļodiņu zemē. Iespējams tas netieši veicina arī suņa pozitīvu attieksmi to piesaucot mežā(?). Un arī pēc paēšanas neviens no suņiem neēda barību no otra bļodas – lai gan tādas iespējas bija...   Interesanti, ka kopā ar šiem 7 rertīveriem mierīgi sadzīvo arī papagailis Alfons. Alfonam būra durvis ir vienmēr vaļā....
Kad saimnieki paēd vakariņas un vasarā, sēžot ārā pie mājas, atgāžas krēslā, tad suņi zina, ka sekos pastaiga. Es gan to uzzināju, kad, atgāzies krēslā, nekavējoties saņēmu Chikas slapjo buču kā aicinājumu iet un kaut ko darīt.   Parasti suņi draudzīgi lec ciemiņiem virsū, bet viesiem jāiemācoties ar to sadzīvot. Ja šim sunim vienreiz pasaka, ka tā nedrīkst, otrreiz nemaz nav jāatkārto.
No malas tik un tā var šķist, ka šāda suņu uzvedība liecina par neaudzinātību, taču saimnieks iebilst. Viņu tas netraucē un tas, ka suns ir priecīgs, sagādā tikai prieku. Arī medībās ejot, ir patīkami, ja līdzās ir pozitīvs kompanjons, tāpēc šādas suņa prieka izpausmes netiek pārāk ierobežotas, taču pēc komandas „nedrīkst” tas uzreiz klausa un „muļķības” neatkārto..
Kad biju iznācis no mājas, vispārsteidzošākais bija patreizējo kucēnu mātes acu skatiens, ar ko tā lika saprast, ka vajag kaut ko darīt. Kā, starp citu, latviski pateicu: „Aizej un atrod zaļo gumijas hanteli!” Nezināju, vai tā ir kaut kur netālu, vai tās vispār nav. Nepagāja ne minūte, kad suns ar hanteli bija klāt un, uzliekot ķepas man uz pleciem, lika saprast, ka vajag to mest prom un ka to atnesīs atkal. Vai suns uzminēja manu vēlmi, „saprata latviski”?
Vēlāk saimnieks skaidroja, ka tas nav īsti pareizi, jo tādējādi darba-medību suns tiek padarīts nervozs, radot vēlmi mazāk nodarboties apmācības laikā un mazāk koncentrēties medībās un sacensībās. Sunim izveidojoties apsēstība un vēlme visu laiku pienest šo mantiņu. Savukārt ignorējot suņa vēlmi spēlēties, var labāk saglabāt interesi par medībām. Arī metot projām aportējamo priekšmetu, sunim pirms tam jāsēž blakus un jābūt mierīgam, lai tikai pēc komandas tas skrien pakaļ un atnes. To arī vēlams darīt mežā, nevis pagalmā, citādi tas sunim pārvēršas par psiholoģisku apsēstību – tāpat kā cilvēkiem, kuri spēļu automātos var nospēlēt visu naudu, tādēļ viņiem vajadzīga nopietna ārstēšana. Kurš gan gribēs, lai sunim rodas šāda nevēlama atkarība! Ir vajadzīgs pozitīvs suns, kas komandu izpilda ar prieku. Pastaigā saimnieks dodas kopā ar trīs suņiem vienlaicīgi un šī pastaiga – izbrauciens ar riteni ilgst apm. 20 – 30 min. Saimnieks braucot ar velosipēdu vēro vai suņi nepagurst, lai tie netiktu pārmērīgi noslogoti.
Dažas praktiskas atziņas un secinājumi.
Labus panākumus gan medībās gan suņu sportā (arī Field trials) var gūt tikai mīlot un saprotot savu suni. Palika skaidrs, ka acu kontaktam (obedience) ir jābūt, lai ātri izpildītu komandu. Medībās ir jāredz un jāsaož, tāpēc izteikts saimnieka un suņa acu kontakts nav īsti labi, jo tad suns nevēro apkārtni, kur nokrīt medījums vai tml. Vissvarīgākais apmācībā un rotaļā – tu pats sāc un beidz apmācību, nevis tā beidzas, kad suns jau bez intereses skrien pakaļ aportam, vai arī rotaļa sākas tad, kad suns tev atnes mantiņu. Tad tas var radīt nepatiku turpmākajā apmācības procesā. Tāpat arī ar rotaļu – tu sāc spēlēties ar suni mājās un tev ir jāpasaka: tagad beidzam! Pat ja suns vēl labprāt turpinātu. Tādējādi varam saglabāt suņa pozitīvismu jebko darīt kopā ar prieku arī turpmāk.